2013 augusts - Dienvidkalifornijas Latviešu Informācijas Biļetens

2013 augusts - Dienvidkalifornijas Latviešu Informācijas Biļetens

Iznāk kopš 1951. gada decembŗa
2013.
AUGUSTS
Nr. 6 (660)
Losandželosas latviešu skolas izlaiduma dienā 19. jūnijā;
skolotāji: 8. klases audzinātāja Inguna Galviņa, Benita Trapse, Aija Zeltiņa-Kalniņa,
Pauls Berkolds, 8. klases absolventi Daina Reimane un Dāvis Berkolds,
skolas pārzine Nora Mičule, skolotāji – Tamāra Kalniņa, Dziesma Tetere,
Ieva Liepniece, Ilze Strazdiņa, Ilze Nagaine
SARĪKOJUMU KALENDĀRS
29. septembrī Valmieras teātŗa viesizrāde – Anšlava Eglīša komēdija „Bezkaunīgie veči”
19. oktōbrī Losandželosas latviešu nama 40. gada svētki
Dienvidkalifornijas Latviešu INFORMĀCIJAS BIĻETENS
ir Dienvidkalifornijas latviešu biedrības izdevums
Biedrības adrese: 1955 Riverside Dr., Los Angeles, CA 90039
Raksti Informācijas Biļetenam iesūtāmi redaktorei:
Astrai Moorai
6157 Carpenter Ave., North Hollywood, CA 91606
Tālr./tālrakstis: 818-980-4748; e-pasts: laiks@juno.com
Raksti ievietošanai biļetenā iesūtāmi līdz katra
iepriekšējā mēneša 10. datumam. Iesūtītos rakstus redaktorei ir tiesības īsināt vai rediģēt. Anonimus rakstus Informācijas Biļetenā neievieto. Rakstos izteiktās domas pauž
tikai rakstu rakstītāju viedokli, kas var arī nesaskanēt ar
izdevēju vai redaktores viedokli. Honorārus IB nemaksā.
DK LB biedriem par Informācijas Biļetenu nav jāmaksā.
Biedru nauda ir $25 gadā, ģimenei – $40 gadā. Par biedru var
kļūt, nosūtot biedrības kasierim biedru naudu. Personām, kuŗas nav DK LB biedri, Informācijas Biļetena abonēšanas
maksa ir $35 gadā. DK LB biedra nauda vai maksa par abonementu jānosūta biedrības kasierei:
Mrs. Tamāra Kalniņa 252 E. Garden Green
Port Hueneme CA 93041; Tālr. 805-382-2925
Čeki izrakstāmi: LATVIAN ASSOC. of SO. CA
Maksa privātpersonai par sludinājuma ievietošanu vienu
reizi ir: par pilnu lappusi $25, ½ lappusi – $15, ¼ lappusi
$10, uzņēmējdarbības karti – $6.
****************************************************
Latvijas valsts prezidents Andris Bērziņš
Pils laukumā 3, Rīga LV http://www.president.lv
Embassy of Latvia in USA:
2306 Massachusetts Ave., NW Washington, D. C. 20008
Tālr.: 202-328-2840, tālrakstis: 202-328-2860
e-pasts: embassy.usa@mfa.gov.lv www.latvia-usa.org
DK LATVIEŠU BIEDRĪBAS VALDE:
Biedrības priekšnieks: Ivars Mičulis
631 N. Pass Ave. Burbank, CA 91505
Tālr.: 818-842-3639; e-pasts: ivarsm11@yahoo.com
Biedrības priekšnieka vietniece: Sandra GulbePuķēna; tālr.: 310-945-6632;
e-pasts: sandra.gulbe@yahoo.com
DK LB valdes locekļi:
Rūdolfs Hofmanis (biedrzinis), Tamāra Kalniņa (kasiere), Astra Moora (sekretāre), Jānis Daugavietis,
Valdis Ķeris, Nora Mičule, Valdis Pavlovskis, Pēteris
Staško, Dace Taube (biedrības pārstāve latviešu
nama valdē), Jānis Taube, Dziesma Tetere, Vilis
Zaķis, Aija Zeltiņa-Kalniņa (Losandželosas latviešu
skolas pārstāve)
DK LB valdes sēdes notiek katra mēneša otrajā
trešdienā Losandželosas latviešu namā
Revīzijas komisija:
Kārlis Millers, Tālivaldis Paegle, Jānis Ripa
IB metiens – 350 eksemplāru
Par adrešu maiņām ziņot: Rūdolfam Hofmanim
1339 Quintero St., Los Angeles, CA 90026
tālr.: 213-250-3857; e-pasts: Dobele@aol.com
Latviešu namu izīrē Jānis Taube, tālr.: 310-475-8004
Latvijas Republikas goda konsuls Dienvidkalifornijā
Dr. Juris Buņķis
4501 Birch Street Newport Beach CA 92068
tālr.: 949-888-9700; e-pasts: bunkis@ocps.com
www.facebook.com/LatvianConsul
Pilsonības un imigrācijas lietu pārvalde: www.pmlp.gov.lv
Tālr.: 371-67588675; e-pasts: pmlp@pmlp.gov.lv
ALA: www.alausa.org e-pasts: alainfo@alausa.org
BAFL: http://www.bafl.com
Daugavas Vanagi (ASV): www.daugavasvanagi.org
Valstu saraksts, kuŗās Latvijas pavalstnieki var ieceļot
bez vīzas: www.am.gov.lv/lv/KonsularaInformacija/
bezvizu/
Latviešu valodu var mācīties tīmeklī:
www.learnlatvianonline.com
2
Foto: Guntis Švītiņš
Latvijas laukos pirms Jāņiem
Šis biļetens ir ārpuskārtas izdevums;
iespiešanas un izsūtīšanas izdevumus
sedz anonims ziedotājs
Izlaidums Losandželosas latviešu skolā
Skolas izlaidums allaž ir gan priecīga, gan mazliet
skumja diena. Priecīga, jo skolēni izturējuši lielo dubultslodzi, skumja, jo viņu vairs tik bieži nebūs mūsu vidū.
Šogad skolu beidza divi audzēkņi – Dāvis Berkolds
un Daina Reimane.
Viena otra māmiņa notrauca pa asarai, skolas pārzinei
Norai Mičulei un Dāvja tēvam Paulam Berkoldam runājot aizlūza balss, kad viņi apsveica skolēnus ar skolas
beigšanu un pateicās vecākiem un skolotājiem par darbu,
organizācijām par atbalstu.
Citu klašu audzēkņi absolventiem bija sagatavojuši
apsveikumus.
1., 3. un 5. klases skolēnu koris nodziedāja divas
dziesmas divas kopā ar bērnudārza audzēkņiem.
Ar īpašu sajūsmi bērni dziedāja Raimonda Paula
dziesmu „Tu esi Latvija!”, un visskaļāk skanēja mazā
Kārļa Kalvāna balss. Dienvidkalifornijas latviešu biedrības priekšnieks Ivars Mičulis uzslavēja Kārli un teica, ka
paaudzies viņš varēs dziedāt vīru korī „Uzdziedāsim,
brāļi!”
Skolēni, visi tērpušies vasarīgās drēbēs, jo todien bija
silta diena, dejoja „Plaukstiņpolku”, rotaļdeju „Strauja,
strauja upe tecēj”, pēc tam bērnudārza skolotāja Tamāra
Kalniņa, 1. klases audzinātāja Ieva Liepniece, 3. klases
audzinātāja Benita Trapse un 5. klases audzinātāja Ilze
Nagaine skolēniem izsniedza liecības.
Nākamais izlaidums Losandželosas latviešu skolā būs
tikai pēc trim gadiem.
Abi absolventi atzina, ka nav bijis viegli mācīties divās skolās, bieži gribējies svētdienās pagulēt, doties kopā ar amerikāņu draugiem uz sporta laukumu spēlēt fut-
Izlaidumā dziedāja skolēnu koris
bolu vai noskatīties kādu filmu. Tomēr pamazām viņi
sapratuši, ka vecāki vēlas, lai viņi nepazustu latviešu sabiedrībai, un latviešu skolā iegūti labi draugi. Daina
Reimane un Dāvis Berkolds jūnijā piedalījās ALAs rīkotajā ceļojumā „Sveika, Latvija!”
Izlaiduma klases audzinātāja Inguna
Galviņa uzslavēja savus čaklos audzēkņus
un pasniedza viņiem diplomus. Dienvidkalifornijas Daugavas Vanagu apvienības
priekšnieks Teodors Lilienšteins un latviešu biedrības valdes priekšsēdis Ivars Mičulis paziņoja par stipendiju piešķiršanu
mācībām Kursā, Gaŗezerā un ceļojumam
„Sveika, Latvija!”, DK latviešu ev. lut.
draudzes priekšniece Tamāra Rūse pasniedza absolventiem dāvanu – Tēvreizes tekstu ietvarā.
Skolas vecāki apmeklētājus pacienāja
ar siltu ēdienu, netrūka pīrāgu, ābolmaizes,
tortes, dažādu citu saldumu.
Skolēni atvadoties saviem skolotājiem
dāvināja puķes un solīja rudenī atgriezties
skolā.
3
Uz Sibiriju aizvesto un bojāgājušo piemiņas sarīkojums
Pagājuši 72 gadi kopš traģiskā notikuma 1941. gada
14. jūnijā, kad uz Sibiriju izsūtīja vairāk nekā 33 800
Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju. Ik gadu visā
pasaulē notiek izsūtītajiem veltīti piemiņas sarīkojumi.
Mūsu pusē kārta tādu rīkot atkal bija Dienvidkalifornijas
latviešu biedrībai. Šogad 16. jūnijs bija arī tēvu diena,
tātad vienlaikus priecīga un skumja.
Dievkalpojumu vadīja mācītājs Aivars Ozoliņš.
Sprediķī viņš runāja par tēva un dēla mīlestību un spēju
piedot. Tomēr ir gadījumi, kad piedošana nav iespējama.
Kā gan var piedot tiem, kuŗi izpostīja dzīvi tik daudzām
ģimenēm un veselām tautām?
Pēc dievkalpojuma latviešu namā piemiņas sarīkojumu vadīja DK LB priekšsēdis Ivars Mičulis.
Latvijas un Igaunijas goda konsuli šoreiz nebija varējuši ierasties. Lietuvas goda konsule Daiva Navarete
uzrunā pieminēja, ka lietuviešu jauniešu grupa no Amerikas jau vairākas reizes bijusi Sibirijā sakopt tur mirušo
lietuviešu kapus. Konsule runāja par lietuviešu rakstnieces Rutas Šepetas 2011. gadā ASV publicētās grāmatas „Starp pelēkiem toņiem” gūto ievērību visā pasaulē, tā tulkota un izdota 26 valstīs. Autore grāmatu par
Staļina represijām veltījusi savam tēvam, kas, bēgot no
padomju okupantiem, atstāja dzimteni Otrā pasaules
kaŗa beigās. Daiva Navarete pastāstīja, ka lietuviešu
jaunieši sadraudzējušies ar Karību jūras salas Sentkristoferas kādas vidusskolas audzēkņiem, kuŗiem radusies
liela interese par Lietuvas vēsturi.
Losandželosas igauņu biedrības prezidents Mati Lāns
(Mati Laan) emocionāli raksturoja izjūtas, kādas rodas,
aizbraucot uz Igauniju.
Aivars Jerumanis pēdējos piecus 1941. gada 14. jūniju pieminējis izsūtījuma vietās Sibirijā kopā ar izsūtīto
pēctečiem un šogad kopā ar Dzintru Geku un citiem
jūlijā dosies uz Magadanu, tālo Krievijas pilsētu Ochotskas jūras krastā, kur nometināti ieslodzītie un vēl dzīvo
arī latvieši. A. Jerumanis atgādināja baltiešu traģiskās
likteņgaitas un aicināja noskatīties Dzintras Gekas 2011.
gada dokumentārfilmu „Stacija Latvieši”. Filma ir ļoti
smaga apsūdzība komūnistu režīmam, kuŗa laikā tika
iznīcināti tūkstošiem Krievijas latviešu. Represijas
ievadīja PSRS Iekšlietu tautas komisāra Nikolaja Ježova
pavēle 1937. gada 30. novembrī. Sākās aresti, apcietināti
vairāk nekā 22 000 cilvēku, apmēram ceturtā daļa nogalināti. Vai kaut kas tādu var aizmirst un piedot? Filmā
izsūtīto un bojāgājušo pēcteči Maskavā, Krasnojarskas
apgabalā, Kemerovā un citur dalās atmiņās par piedzīvoto, parāda piederīgo fotoattēlus. Kemerovas apgabalā vēl
aizvien ir stacija „Latiši”. Agrāk te bijis latviešu ciems,
4
Mākslinieka Teodora Lilienšteina skatuves
dekorācija
kur dzīvojušas vismaz 100 latviešu ģimeņu. Tagad šajā
ciemā dzīvo vairs tikai daži latvieši, latviešu valoda
viņiem aizmirsusies, daži uzrunātie sevi nosauca par
„daļēji latviešiem”. Ciems ļoti nolaists, ēkas pussabrukušas, nekoptas, visur aug nezāles, apkārt klaiņo suņi.
Četras vecākas sievietes dziedāja dziesmu latviešu
valodā, tā skanēja skumji. Viņas nekad neatgriezīsies
Latvijā, lai kā vēlētos... Filmā kāds represēto latviešu
pēctecis stāstīja par savu tēvu, mākslinieku, parādīja
viņa zīmējumus, bet mākslinieka vārds netika minēts,
tāpat vairāku pieminēto Latviešu kultūras izglītības biedrības „Prometejs” sabiedrisko darbinieku vārdi tā arī
palika nezināmi. Tas jāuzskata par filmas trūkumu.
Pēc filmas izrādes Sandra Ozolīte nolasīja Kārļa
Tālberga dzejoli un, spēlējot vijoli, nodziedāja divas
Harija Užāna dziesmas ar Ārijas Elksnes vārdiem un divas Čikāgas piecīšu dziesmas. Jānis Ozolītis spēlēja
pavadījumu ar elektriskām klavierēm.
Baltijas valstu himnas skanēja skaļāk vai klusāk atkarībā no latviešu, lietuviešu un igauņu dalībnieku
skaita.
Latviešu nama zāli jau iepriekšējā dienā dekorēja
Ivars Mičulis un Teodors Lilienšteins. T. Lilienšteins
bija pasūtinājis puķu kompoziciju Igaunijas, Latvijas un
Lietuvas karoga krāsās, ko novietoja baznīcā uz altāŗa
un pēc dievkalpojuma uz skatuves.
Apmeklētāji pakavējās pārrunās, no igauņiem un lietuviešiem dzirdējām atzinīgas atsauksmes par sarīkojumu un cienastu. Vislielāko pateicību par izmeklēto
cienastu pelnījušas Tamāra Kalniņa, Dziesma Tetere un
Sandra Gulbe-Puķēna, viņām ir daudzi talanti.
Tamāra Kalniņa pirms došanās uz Latviju bija izcepusi simtiem pīrāgu un vairākas paplātes ar ābolmaizi,
ko sasaldēja un atveda uz namu. Dziesma Tetere sagatavoja ļoti māksinieciskas lašmaizītes un tomātmaizītes,
Sandra Gulbe-Puķēna atnesa gardu kēksu.
Sandra uzrakstīja un iespieda piemiņas dienas programmu. Ielūgumu piedalīties sarīkojumā uz visām
Losandželosas latviešu adresēm izsūtīja DV apvienības
priekšnieks T. Lilienšteins, Sandra Gulbe-Puķēna pa epastu.
Sarīkojumā piedalījās uz Sibiriju izsūtītā lietuviete
Irena Kurtinaitite-Aras. Viņa kopā ar Vidmantu Zavadski, arī deportēto, nesen izdevusi angļu valodā
tulkoto grāmatu Children of Siberia, kuŗā ir 16 izsūtīto
lietuviešu bērnu stāstu par pārdzīvoto izsūtījumā.
Bija iespēja iegādāties Dzintras Gekas grāmatu
„Sibirijas bērni” angļu valodā un vairākas viņas filmas.
A.M.
Mirusi valodniece Rasma Grīsle
Valodnieka Jāņa Endzelīna skolniece Rasma Grīsle visu mūžu, nepakļaudamās nekadam spiedienam, kopa
latviešu valodu. Viņa jutās atbildīga
par tās vērtībām un to saglabāšanu.
Par saviem nopelniem Rasma Grīsle
saņēmusi Triju zvaigžņu ordeni, Annas Ābeles balvu, Pasaules brīvo latviešu apvienības balvu, Kārļa Mīlenbacha balvu.
R. Grīsles raksti par valodniecību publicēti ārzemju
latviešu presē un un akadēmiskos izdevumos Latvijā, arī
„Latvijas Vēstnesī” un citur.
Liels ir Rasmas Grīsles ieguldījums, palīdzot sagatavot Latvijas Zinātņu akadēmijas izdoto Jāņa Endzelīna
„Darbu izlasi”.
Rīgas latviešu biedrības Latviešu valodas kopa publicējusi Rasmas Grīsles darbus „Spēkildze”, „Heterotonu
vārdnīca un heterotonijas pētījumi”, „Jāņa Endzelīna
latviešu valodas propaideutikas lekciju kurss” (R. Grīsles pieraksti latviešu valodas ievadkursā), Rasmas Grīsles 1958. gada disertāciju „XVII gadsimta gramatikas kâ
latviešu valodas vēstures avots”. Disertācija un
„Spēkildze I” publicētas tīmeklī www.eraksti.lv
Dr. philol. Rasma Grīsle aizvēra acis uz mūžu š. g.
23. maijā. Nelaiķi 28. maijā izvadīja no Rīgas kremātorijas lielās zālēs, pelnu urna apbedīta Kauguru kapsētā.
Sibirijā zudusī bērnība
Sandra Ozolīte un Jānis Ozolītis dziedāja un
mūzicēja arī Kurzemes cietokšņa atceres sarīkojumā
5. maijā; viņiem puķes pasniedza Dienvidkalifornijas
Daugavas Vanagu apvienības priekšnieks
Teodors Lilienšteins
Ilmars Salts
“A Stolen Childhood: Five
Winters in Siberia”
[Paperback] Cena: $14.95
Translator: Gunna Dickson
Grāmatu var pasūtināt:
www.Amazon.com
Ilmara Šalta autobiografiskās grāmatas jauns izdevums
ASV.
Latvijā grāmata iznāca
2008. gadā ar Lasvegu latvietes
Birutas Salakas-Nelsonas un
viņas dzīvesbiedra Džima Nelsona atbalstu, izdošanai līdzekļus ziedoja arī Latviešu nacionālās padomes
Lielbritanijā priekšsēdis Andrejs Ozoliņš.
Autors atmiņu grāmatu veltījis saviem izsūtījumā
Sibirijā mirušajiem vecākiem.
Grāmatu ASV izdevusi tulkotāja Gunna Diksone.
5
Jēkabpilī godināja Latvijas patriotu Voldemāru Pinceru
Pirms 70 gadiem Krustpils
14. jūnijā uz Sibiriju aizvesto un bojāgājušo piemiņas
Kapeles kapos pie atvērta kasarīkojumā. Mazmeita Anita Circene pastāstīja par gaipa dziļās sērās stāvēja Pinceru
dāmo notikumu Latvijā – pieminekļa atklāšanu viņas
vectēvam Voldemāram Pinceram, parādīja vectēva apģimene – dzīvesbiedre Maribalvojumus. Par varonību un nopelniem V. Pincers bija
ja, meita Dzidra, dēls Ojārs un
pulka biedri no Latgales artiapbalvots ar sešiem ordeņiem. Anitai Circenei nebija
lērijas pulka, lai atvadītos no
lemts satikt un iepazīst Voldemāru Pinceru. Viņa lepojas
vīra, tēva un pulka biedra, latar vectēvu un ir pateicīga novadniekiem par viņa piemiviešu virsnieka Voldemāra
ņas saglabāšanu.
Pincera.
Voldemārs Pincera dzimis 1894. gada 30. martā LielĻaunas rokas viņu nogalivircavas pagastā. Sākoties Pirmajam pasaules kaŗam,
viņš iestājās Viļņas kaŗaskolā, ko beidza 1915. gada
nāja Litenes karaspēka nometmaijā, iegūstot jaunākā virsnieka pakāpi, un tūlīt nokļunē 1941. gada 1. jūlijā. Pulva krievu-vācu frontē, kur praporščiku V. Pinceru smagi
kvedi V. Pinceru, sarkanarievainoja. Turpmākās frontes gaitās Krievijas armijā
miešu nogalinātu – ar durkļiem pienaglotu pie barakas
sienas, atrada pēc tam, kad sarkanarmija vienības 1. jūli- V. Pinceru paaugstināja par leitnantu, 1917. gadā – par
virsleitnantu. Par varonību krievu-vācu frontē V. Pinceru
jā atstāja nometni un tā tika pārmeklēta.
Viņu nogalināja par to, ka viņš mīlēja savu zemi, mī- apbalvoja ar 2. un 3. sķiras Sv. Staņislava ordeni un 3.
un 4. šķiras Sv. Annas ordeni. Krievijas juku laikos V.
lēja savu tautu, mīlēja savu ģimeni un nevēlējās piedalīPincers nokļuva Sibirijā, kur kaŗoja admirāļa Kolčaka
ties svešā kaŗā svešā armijā.
Pulkvežleitnantu Voldemāru Pinceru 1941. gada jūli- armijā pret lieliniekiem. 1920. gada janvārī kritis lielinieku gūstā, bet jūlijā atbrīvots un izraidīts uz Latviju.
jā apbedīja Litenes kapos. Viņa dzīvesbiedre Marija
Virsleitnants V. Pincers iestājās Latvijas armijā un die1943. gada augustā saņēma atļauju pārbedīt vīru, pulnēja Latgales artilērijas pulkā, komandēja bateriju un
kvežleitnantu Voldemāru Pinceru Krustpils Kapeles kapos, jo ģimene tajā laikā dzīvoja Krustpilī.
divīzionu, iegūstot pulkvežleitnanta dienesta pakāpi.
Atmodas sākumā Latgales artilērijas pulka virsserPar nopelniem Latvijas valsts labā – dienestu Latvijas
armijā V. Pincers apbalvots ar 5. šķiras Triju zvaigžņu
žants Jānis Rimelis šo rindu autoram parādīja vietu Kaordeni un 4. šķiras Viestura ordeni.
peles kapos, kur apbedīts pulkvežleitnants Voldemārs
Pincers. Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļa nolēma
Latvijas armiju 1940. gada septembrī pārveidoja par
sarkanarmijas 24. territoriālo korpusu, pulkvežleitnantu
latviešu virsnieka un Litenes upuŗa pulkvežleitnanta
Voldemāra Pincera piemiņas saglabāšanai uz viņa kapa
Voldemāru Pinceru ieskaitīja 181. strēlnieku divīzijas
Kapeles kapos novietot piemiņas zīmi.
639. artilērijas pulkā par divīziona komandieri.
Jāpateicas labiem un atsaucīgiem ļaudīm,
ka šis nodoms īstenojies. Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļas vārdā sirsnīgi pateicos
par atbalstu un piemiņas zīmes atklāšanas
organizēšanu biedrībai „Aloksnīte” un Aelitai
Bigačai par sagatavoto projektu konkursam,
lai iegūtu līdzekļus piemiņas zīmes izgatavošanai, paldies Krustpils novada domei un tās
vadītājiem – priekšsēdim Kārlim Pabērzam
un viņa vietniecei Kornēlijai Brūniņai par
atbalstu projektam, paldies akmeņkalim Edvīnam Zeļenko par jauko pieminekli un Ivetai
Zeļenko par skaisti sakārtoto kapu. Paldies
visiem, kuŗi palīdzēja, lai saglabātu latviešu
virsnieka pulkvežleitnanta Voldemāra Pincera piemiņu.
Foto: Jēkabpils laikraksta „Jaunā Vēstneša” žurnāliste Iveta Skolniece
Pulkvedi V. Pinceru 16. jūnijā pieminēja
Pieminekli un kapu iesvētīja mācītājs Raivis Martinsons
Losandželosas latviešu namā 1941. gada
6
Korpusa vienības 1941. gada vasarā atradās vasaras
nometnēs Litenē un pie Ostroviešu mājām. Kaŗaspēka
vasaras nometnē Litenē 1941. gada 1. jūlijā pulkvežleitnantu Voldemāru Pinceru noslepkavoja pēc atvaļināšanas no sarkanarmijas, kas arī notika 1. jūlijā.
Vācu 41. tanku korpusa motorizēto vienību ātrā virzīšanās uz priekšu radīja nervōzumu un pāniku sarkanarmijas vienībās, kuŗas bija spiestas atkāpties un visur
meklēja vācu diversantus un spiegus.
Jēkabpils pilsētas Kapeles kapsētā 18. jūnijā pulksten
piecos pēcpusdienā notika kapa pieminekļa atklāšana
pulkvežleitnantam Voldemāram Pinceram (1894-1941).
Pieminekļa atklāšanu vadīja Lonija Ozoliņa, pieminekli un kapu svētīja luterāņu mācītājs Raivis Martinsons, uzrunu teica Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļas vadītājs Jānis Amats, Zemessardzes bataljona ko-
mandieris pulkvežleitnants Vents Kodors, Krustpils novada domes priekšsēža vietniece Kornēlija Brūniņa.
Jēkabpils (Krustpils) Kapeles kapsētā latviešu virsnieka pulkvežleitnanta Voldemāra Pincera kapa melnajā
granīta piemineklī, godinot Latvijas patriotu, iegravēts
piemiņas teksts.
Kopā ar mums tālajā Amerikā Voldemāru Pinceru
atceras dēls Ojārs Pincers, mazmeita Anita Circene un
mazmazmeita Krista.
Ievērojot Krustpils pagasta un novada senu tradiciju,
biedrības „Aloksnīte” (Krustpils pilsētu 1962. gadā pievienoja Jēkabpilij) dāmas pēc pieminekļa atklāšanas
klātesošos pie kapsētas pacienāja ar kafiju un maizītēm.
Brāļu kapu komitejas
Krustpils nodaļas vadītājs Jānis Amats
Foto: Jānis Amats
No kreisās priekšā: laikraksta „Brīvā Latvija” žurnāliste Valija Berkina, Guntis Ozoliņš, seržants Guntis
Bušmanis, pulkvežleitnats Vents Kodors, Zeļenko akmeņkaļu firmas pārstāve Iveta Zeļenko, virsseržants,
Jānis Lācis, Krustpils novada domes priekšsēža vietniece Kornēlija Brūniņa, biedrības „Aloksnīte” pārstāve
Malda Vīgante, Lonija Ozoliņa, mācītājs Raivis Martinsons
7
„Mazais Pērkonītis” piedalījās
serbu festivālā
Alhambrā Svētā Stīvena baznīcā (Saint Steven’s Serbian Orthodox Cathedral, 1621 W. Garvey Ave) 2. jūnijā notika serbu festivāls Kolobration Event, un „Mazais
Pērkonītis” bija vienīgā cittautiešu grupa, ko uzaicināja
piedalīties.
Desmit bērnu grupa – Aija un Daina Reimanes, Kārlis Kalvāns, Annija Tetere, Gabriela Damroze, Dāvis un
Liāna Berkoldi, Katrīna Sonveina, Sabrina un Sebastians
Jerumaņi dejoja rotaļdejas „Kurpnieciņš”, „Plaukstiņpolka”, „Strauja, strauja upe tecēj”. Akordeonu spēlēja
Pauls Berkolds, dejas vadīja Dziesma Tetere. Filmēja
Jānis Rutmanis.
Latviešu skatītāji bija Dace Reimane, Laila Reimane,
Māra Zommere, Einārs Kalvāns, Ilze Strazdiņa, Inguna
Galviņa, Ilze Nagaine, Ēriks Teteris, Ieva Liepniece,
Margareta Jerumane, Brigita Jerumane.
Serbi paši arī dejoja, un bērni palika līdz koncerta
beigām noskatīties viņu priekšnesumu. Serbi ir ļoti labi
dejotāji, īpaši jaunieši (16-30 gadu veci), viņi dejojot arī
dzied. Mazo dejotāju viņiem nav tik daudz, varbūt tāpēc
aicināja latviešus. Protams, viņu deju raksti un soļi ir
pilnīgi cita rakstura. Bija vērtīgi gan redzēt viņu priekšnesumu, gan pašiem dejot. Būs kādreiz serbu dejotāji
jāuzaicina uz kādu mūsu sarīkojumu.
Serbiem Alhambrā ir liels īpašums, liela katedrāle,
milzīgs nams (skatuve tik liela kā latviešu nama zāle),
basketbola laukums un rotaļlaukums bērniem. Galvenais
– sanāk ļoti daudz cilvēku. Lieldienu brokastīs ierodoties 800 apmeklētāju Apskaužami! Viņu skolā mācoties apmēram 100 bērnu.
Dziesma Tetere
„Mazais Pērkonītis” gatavojas savam uznācienam
serbu festivālā Alhambrā
8
Galvenais ir mīlestība
No 13. līdz 23. jūnijam Losandželosā
Grammy Museum notika Los Angeles Film
Fest, un tajā divas reizes – 15. jūnijā vakarā
un 16. jūnijā dienā izrādīja latviešu režisora
Jāņa Norda aktieŗfilmu
„Mammu, es tevi mīlu!”. Filmu noteikti gribējās redzēt, un ar Noru
Mičuli 15. jūnija pēcpusdienā devāmies uz
Losandželosas centru.
Pagrūti bija atrast, kur
pārdod festivāla filmu
biļetes. Pēdīgi uzgājām kases uz ielas novietotā automašīnā, bet izrādījās, ka visas biļetes uz latviešu filmu pārdotas! Dusmojos, kāpēc nenopirku biļeti ātrāk tīmeklī,
bet par laimi uzzinājām, ka pirms katras filmas izrādes
veidojas rush line, un varbūt kāda sēdvieta atrodas.
Mums iedeva numurus – 3. un 4., aiz mums rindā nostājās divi vīrieši. Stāvējām, gaidījām, un mums ļoti palaimējās – pienāca kāds vīrietis un iedeva divas biļetes, pat
neprasot samaksu, tās esot ziedotas. Juzdamās patiesi
laimīgas par tādu veiksmi, priecīgas gājām iekšā. Regal
Cinemas ir neskaitāmas zāles, tovakar katrā varēja noskatīties citu filmu. Zālē, kuŗā rādīja latviešu filmu, visas
98 sēdvietas drīz vien bija aizņemtas. Pirms izrādes rīkotāji iepazīstināja ar režisoru Jāni Nordu un aicināja pakavēties pēc filmas noskatīšanās pārrunās.
Jānis Nords studējis Nacionālās Filmu un televīzijas
Rindā pēc filmas biļetēm
recenzija The Playlist 18. jūnijā, kuŗā uzsvērts, ka filma
ir labs papildinājumus Latvijas kinematografijai. Kritiķe
filmu novērtēja ar B+.
Kristofers Konovalovs, izvēlēts no tūkstošiem iespējamiem kandidātiem, ir ļoti piemērots lomai, vienmēr
dabisks, viņa sejas izteiksme un acu skatiens pauž bailes,
nožēlu, izmisumu, prieku ainās, kad tas nepieciešams,
puisis ar savu tēlojumu pārliecina. Vairāki skatītāji domāja, ka viņš ir profesionāls aktieris, un režisors paskaidroja, ka Latvijā nav profesionālu bērnu aktieŗu. Filmā tēlo Indra Briķe, Baiba Neja, Matīss Livčāns, Alvis
Birkovs un Edgars Samītis, epizodiskās lomās ir daudzi
neprofesionāļi – policisti, ārsti, skolotāji, orķestra mūziķi, 6. vidusskolas direktors un diriģents Haralds Bārzdiņš. Kopējais atzinums pārrunās pēc izrādes – Jāņa
Norda filma ir emōcionāla un aizkustina. Tāpēc vēl jo
lielāks prieks, ka filmai piešķirta festivāla galvenā balva.
Losandželosas filmu festivālā „Mammu, es tevi mīlu”
konkurēja ar vienpadsmit citām filmām. Režisoram ir
tikai 30 gadu, viņš ir savas karjēras sākumā.
A.M.
skolā Lielbritanijā. Viņa pirmā pilnmetrāžas aktieŗfilma
„Amatieris” (2007), kuŗā atspguļota narkōtiku tirgoņa
riskantā dzīve, ieguva balvu „Lielais Kristaps” kā labākā debijas filma un laikraksta „Diena” kultūras gada balvu. J. Nords ir scēnārija autors Gata Šmita filmai „Seržanta Lapiņa atgriešanās” (2010). J. Norda un arī studijas „Tanka” otrā pilnmetrāžas filma „Mammu, es tevi
mīlu” (2013) Berlīnes kinofestivālā jauniešu filmu katēgorijā Generation K plus ieguva Grand Prix, aprīlī filma
izrādīta Kanadā, Toronto International Film Festival
KIDS, to paredzēts izrādīt Dienvidkorejā, Izraelā un citur. Latvijā J. Norda filmu noskatījušies vairāk nekā
30 000 cilvēku.
Filmas galvenie varoņi ir trīspadsmit gadu vecais skolēns Raimonds, ko tēlo cēsinieks Kristofers Konovalovs,
un viņa māte (aktrise Vita Vārpiņa). Raimonda māte ir
ginaikoloģe, daudz strādā, lai sagādātu visu
dzīvei nepieciešamo. Raimonds mācās skolā,
spēlē orķestrī saksofōnu. Nevainīga joka dēļ
skolas dienasgrāmatā Raimondam ierakstītā
piezīme ir kā sīks akmentiņš, kas izraisa lavīnu. Māte tomēr uzzina par piezīmi, abi sastrīdas, Raimonds aiziet no mājām, viņam nozog
saksofōnu un, lai to izpirktu no lombarda,
viņš ielavās un paņem naudu krievu bagātnieka dzīvoklī, ko tīra viņa drauga Pēteŗa māte.
Policijā dzīvokļa īpašnieku aicina pateikt,
kuŗš no rindā nostādītajiem jauniešiem ir zaglis, un viņš norāda uz Pēteri. Raimonds šķietami ir glābts, taču vēlāk, sirdsapziņas mocīts,
atzīstas, ka vainīgais bijis viņš. Filmas beigas
ir gaišas – pēc kautiņa abi draugi samierinās,
un ļoti jauka, bez vārdiem, ir viņa izlīgšana ar
māti.
Pēc filmas izrādes, no labās: Nora Mičule, režisors Jānis Nords,
Vēlāk uzzinājām, ka arī pats režisors auVilhelms Zaķis, Diāna Zaķe, Bruno Bomis, viņa līgava
dzis nepilnā ģimenē, jo vecāki agri šķīrušies.
Annija Van Daika (Annie Van Dyke)
Pozitīva bija Ketijas Velšas (Katie Walsh)
9
Ceļojums apkārt pasaulei
Uzvar „Rīga”!
Dienvidkalifornijas latviešu biedrības valdes sēdē latviešu namā 12. jūnijā ieradās divi ciemiņi no Latvijas –
Kristaps Jēkabsons un Ģirts Smelters. Viņi apceļo pasauli īkšķojot un pārnakšņojot pie latviešiem un cittautiešiem viņu mājās (couchsurfing). Puišu bagāža – tikai
mugursoma. Tā kā līdzekļi abiem ierobežoti, nevienā
viesnīcā vai motelī viņi nav iegriezušies. Pārmaiņus nosnaudušies kādā Makdonalda ēstuvē un vairākas naktis
pārlaiduši plūdmalēs, guļot smiltīs zem palmām. Pirms
Losandželosas viņi bijuši Japānā. Viņu stāstus par dažādās zemēs satiktajiem latviešiem var izlasīt tīmeklī:
www.100latviesustasti.lv
Losandželosā puiši pavadīja trīs nedēļas, tikās ar latviešiem, tīmeklī var izlasīt stāstus par vairākiem šejieniešiem – dīdžeju Lauri, mūziķi Lolitu, sportistu un nekustamo īpašumu pārdevēju Mārtiņu, treneri Ligitu, uzņēmēju Lauri, modeli Kristīni, skolotāju Noru. Nezin
kāpēc nevienam Losandželosā vai citur pasaulē sastaptajiem uzvārds nav minēts.
Kristaps Jēkabsons un Ģirts Smelters 2007. gadā absolvējuši Cēsu valsts ģimnaziju, Kristaps beidzis Banku
augstkolu, Ģirts – Latvijas universitāti. Abi pāris gadu
strādājuši, sakrājuši nedaudz naudas un nolēmuši iepazīt
pasauli. Abi puiši ceļojumu sāka 1. februārī, vispirms ar
Latvijas tālbraucēju šofeŗu palīdzību nokļuva Italijā, pēc
tam Grieķijā, Turcijā, Honkongā, Taizemē, Ķīnā, Malaizijā, Singapūrā, Japānā. Viņi braukuši gan „pa zaķi”, gan
vākuši līdzekļus kuģa biļetēm. No Losandželosas viņu
ceļš veda uz Arizonu, no turienes uz Meksiku un citām
Latīņamerikas zemēm. Atgriezties mājās paredzēts tikai
rudenī vai ap Ziemsvētkiem, kad būs savākti 100 stāstu
par dažādās zemēs iepazītiem jauniem centīgiem latviešiem, kuŗi atstājuši Latviju dažādu iemeslu dēļ. Dziesma
Tetere, uzzinājusi par viņiem, ieteicās – ja vajag satikt
simts latviešu, lai atnāk uz viņas dzimumdienas svinībām! Vēlam sekmīgu turpmāko ceļojumu un laimīgu
atgriešanos mājās!
Losandželosas vīriešu volejbola vienība „Rīga” ieguva pirmo vietu 60. ASV un 16. ALAs meistarsacīkstēs,
kas notika 25. un 26. maijā Mineapolē. Sacensībās piedalījās Vašingtonas DV sporta kopa „Sigulda”, Minesotas „Starts” un Kalamazū LSK. Finālā „Rīga” sacentās
ar Kalamazū LSK, mūsējie uzvarēja divos setos. Finālspēlēs par vērtīgāko volejbolistu tika atzīts Ēriks Zusēvičs, viņš saņēma Valža Treimaņa piemiņas balvu. Leo
Veisa piemiņas balvu saņēma sportiskākā vīriešu vienība
– „Sigulda” no Vašingtonas. Leo Veisa balvu dibināja
Losandželosas sporta kluba „Rīga” bijušie dalībnieki. Šo
balvu finālspēlēs piešķīra otro gadu pēc kārtas.
Ģirts Smelters (pa kreisi) un Kristaps Jēkabsons
10
No kreisās: Kārlis Tolks, Matīss Kaugers,
Ēriks Zusēvičs, Aleksis Dankers, Jānis Velkme,
Ēriks Velkme; aizmugurē ALAs Sporta nozares
Vadītājs ASV rietumkrastā Valdis Ķeris
Indra Pētersone – CNN meteoroloģe un korespondente
Indra Pētersone pieņemta
darbā televīzijas raidstacijā
CNN (Cable News Network)
par meteoroloģi un korespondenti.
Pēc viesuļvētras Oklahomā Indra vairākkārt ziņoja par turienes lielajiem postījumiem.
Indra agrāk bija meteoroloģe televīzijas raidstacijā
KVIA Elpaso un raidstacijā KEYT Santabarbarā, vairākus gadus viņa strādāja Losandželosā raidstacijā KABC.
No 17. jūnija Indra piedalās arī CNN raidījumos New
Day. Apsveicam Indru un vēlam labu veiksmi visās dzīves gaitās!
Neizpušķota patiesība par dzīvi Latvijā aiz dzelzs priekškara
Birutas Blumbergas stāstu grāmata Biruta’s Garden of Stories atveŗ
Latvijas iedzīvotāju neparastu un
intimu ikdienas dzīves logu laikposmā pēc Otrā pasaules kaŗa.
Runātājiem angļu valodā, kuŗi
vēlas vairāk uzzināt, kādi bija aiz
dzelzs priekškara palikušo smagie
pārbaudījumi un rutīna, šāda iespēja
radīsies, lasot rūgtos, krāsainos un
meistarīgi uzrakstītos stāstus.
Laikā, kad Hitlera un Staļina armijas postīja Latviju, Biruta Blumberga bija skolniece. Viņa redzēja,
kā nacistu un padomju kaŗaspēka
vienības šķērsoja ģimenes farmas
laukus. Pēc kaŗa beigām, sākoties
otrai padomju okupācijai, Biruta pilnībā izjuta apspiestības smagumu.
Toreiz vajadzēja stāvēt rindā pēc
maizes, valdīja baiļu un neuzticības
gaistone, brutālā padomju mašinērija sadragāja kultūras
bagātības, lepnumu, cerību un jebkādu loģiku. Latvijas
iedzīvotāji savās ikdienas gaitās farmās, pilsētās, laukos
un fabrikās izjuta apspiestību. Gan ģimenes, gan individuālas personas bija nežēlīgi pakļautas necilvēcīgam
režīmam. Strādnieki, kaŗavīri, skolēni, mākslinieki un
pensionāri – visi konfliktēja, cīnījās un cieta.
Dženija Herisa (Janie Harris) pavisam maza tika
adoptēta, viņa dzīvoja ērtos, bezrūpīgos, priviliģētos apstākļos ASV austrumkrastā. Tikai 50 gadu vecumā viņa
uzzināja par sava tēva ģimeni, viņa bērnību Rīgā un
Birzgalē, dzīvi pārvietoto personu nometnē 1944. gadā Vācijā, par šausminošo vecmāmiņas un tēvoča deportāciju uz Sibiriju, vēl dzīvajiem radiniekiem un ļoti daudziem priekštečiem,
kuŗi jau miruši.
Meklējot radiniekus, Dženija atrada rakstnieci Birutu Blumbergu, sava
tēva māsīcu.
Ar tulkotājas Gunnas Diksones
palīdzību viņa uzzināja, ka Biruta sarakstījusi vairākas grāmatas. Tagad
abas kopā viņas lasītājus angļu valodā iepazīstina ar šiem stāstiem par
Latvijas iedzīvotājiem.
Gunna Diksone (Gunna Dickson)
dzīvo Ņujorkā, viņa ir žurnāliste un
redaktore. Uzaugusi divvalodu ģimenē ASV, viņa dzīvojusi Vācijā, Francijā un Dānijā, bieži ceļojusi arī uz
citām valstīm.
G. Diksone ir autore grāmatai Away on Business: The
Human Side of Corporate Travel, viņa tulkojusi Lilijas
Zariņas The Red Fog: A Memoir of Life in the Soviet
Union, divas Ilmāra Šalta grāmatas – Stolen Childhood:
Five Winters in Siberia un Careerists – Quarry Duty in
the Soviet Army, daļu no Dzintras Gekas Children of
Siberia (Volume 2).
Sīkāku informāciju var iegūt, sazinoties ar Dženiju
Herrisu (Janie Harris), e-pasts: janie828@gmail.com
vai Gunnu Diksoni: dickson25@aol.com
Grāmatu var pasūtināt www.amazon.com
11
Dzīvnieku kapsēta „Citi medību lauki”
Jūnija sākumā Talsu Pensionāru fonda vadītājs Antons Kivlenieks rīkoja ekskursiju uz Rīgu un atpakaļceļā
uz mājām apmeklējām dzīvnieku kapsētu „Citi medību
lauki”. Tā atrodas Babītes pagastā pie Liepājas šosejas
otrā kilometra. Kapsēta ir privāta, tās īpašnieks ir Uģis
Rūķītis, un tā ir veltījums viņa sunim ņufaundlendietim
Karbo Cerbo Kongo van der Klemanso (1990-2002).
Suns saimniekam bijis klāt visos smagākajos dzīves brīžos. Uģis Rūķītis ir pateicīgs Dievam par šo sūtni – tas
palīdzējis viņam izdzīvot. Kapsētas territoriju projektēja
un veidoja ainavu architekte Inese Grundule.
Centrālo piemiņas vietu visiem dzīvniekiem veido
aplis uz granīta pamata, atgādinot dzirnakmeni. Pieminekļa vidū ir stikla aplis, naktī no tā debesīs šaujas baltas
gaismas strēle, kas simbolizē ceļu, pa kuŗu mazo draugu
dvēselītes aiziet uz neatgriešanos. Pagaidām šajā kapsētā
ieeja ir bez maksas. Parīzē par ieeju dzīvnieku kapsētā
jāmaksā.
Pirmā dzīvnieku kapsēta Eiropā izveidota Parīzē
1899. gadā, tajā ir piemineklis slavenajam sanbernāram
Barijam, kas Alpu kalnos glāba cilvēkus. Četrdesmit pirmais izglābtais viņu nošāva, jo noturēja par lāci. Visās
antīkajās sabiedrībās bijuši dzīvnieku apbedījumi, labāk
zināmais piemērs ir Senā Ēģipte – archaioloģiskajos izrakumos atrakti mumificēti suņi, kaķi, pērtiķi un putni.
Mājdzīvnieks cilvēkam allaž bijis ģimenes loceklis,
ar viņu var aprunāties, izstāstīt visu, kas uz sirds. Šķiet,
ka dzīvnieks visu saprot, tikai nevar atbildēt.
Pilsētniekiem, kad nomirst viņa mājdzīvnieks, jādomā, kur viņu likt. Neviens savu mīluli taču negrib mest
atkritumu tvertnē! Mūsu kaķenīti Pūku, kad viņa aizgāja
citos medību laukos, apglabājām zem koka, jo tādas kapsētas vēl nebija. Tagad Latvijā arī citviet tiek izveidotas
dzīvnieku kapsētas.
Indra Kore
Kapsētas centrs
Viņš izskatās gluži kā dzīvs!
Dzīvnieku kapsēta „Citi medību lauki”
12
Reja Bredberija laukumu meklējot
Ar ciemiņiem no Latvijas staigājām pa Losandželosas centru, un viens no
viņiem vēlējās aiziet uz Reja Bredberija (Ray Douglas
Bradbury) vārdā nosaukto
laukumu, ko atklāja 2012.
gada 6. decembrī pie galvenās bibliotēkas, 5. ielas un
Flower ielas krustojuma.
Plāksni ar nosaukumu uzreiz nepamanījām, tāpēc iegājām bibliotēkā pavaicāt, un informācijas nodaļas darbiniece tīmeklī tūlīt atrada, kur laukums atrodas.
Slavenais zinātniskās fantastikas literātūras autors
Rejs Bredberijs dzimis 1920. gada 22. augustā Vokigenā, Ilinojā. Viņam bija 13 gadu, kad ģimene pārcēlās uz
Losandželosu. Pēc vidusskolas beigšanas R. Bredberijs
pārdeva uz ielām avīzes, par viņa universitāti kļuva bibliotēka. Turpat ar rakstāmmašīnu viņš rakstīja savus pirmos literāros darbus. Viņa pirmā grāmata – stāstu krājums „Tumšais karnevāls” (Dark Carnival) izdota 1947.
gadā apgādā Arkham House.
Daudzi R. Bredberija darbi izmantoti filmu scēnārijiem, viņš saņēmis visas nozīmīgākās zinātniskās fantastikas literārās prēmijas, 2000. gadā – Nacionālās grāmatniecības prēmijas medaļu par „ieguldījumu visos literatūras žanros”. R. Bredberijs teicis: „Žils Verns bija
mans tēvs, Herberts Velss – vectētiņš, Edgars Po – brālēns, komiku varoņi Flešs Gordons un Baks Rodžerss –
brāļi un biedri.”
Rejs Bredberijs nomira 2012. gada 5. jūnijā 91 gada
vecumā, viņam neizdevās nodzīvot līdz 100 gadiem, kā
bija vēlējies.
R. Bredberijs sarakstījis apmēram 600 stāstu, 30 grāmatu, viņš rakstīja arī esejas par mākslu un kultūru. Pats
būdams futūrists, viņš negribēja, ka viņa darbus publicētu kā e-grāmatas.
Piepildījušies vairāki Reja Bredberija pareģojumi.
Stāstā „Velds” (1950) ir runa par teleistabu ar klātbūtnes
efektu; nepagāja ne 50 gadu, kad parādījās virtuālās reālitātes zāle. Stāstā „Slepkava” (1953) pieminētā radioaproce ir mūsdienās ikvienam nepieciešamais kabatas
tālrunis. Redzēts, ka pat līgava, ko ved pie altāŗa, tālruni
neizlaiž no rokām!
Romānā „451 grads pēc Fārenheita” (1953) ir radiouztvērēji-gliemežvāki, mūsdienās lietojam pilienveida
austiņas; autors rakstīja par sienas televīzijas aparātiem,
un tagad plakanie ekrāni ir katrā mājā; nevienu vairs
nepārsteidz videokameras uz ielām un diennakts bankas
(bankomati).
Cerēsim tomēr, ka viens Bredberija pareģojums nekad nepiepildīsies. Romānā „451 grads pēc Fārenheita”
attēlotajā nākotnes pasaulē lasīšana ir noziegums pret
sabiedrisko drošību un grāmatas tiek dedzinātas...
Grāmatā „Marsiešu chronikas”, kas izdota 1950. gadā, stāstīts par cilvēku centieniem ceļot uz Marsu, tur
celt pilsētas. Rakstnieks pats vēlējies, lai viņa pelnus
izkaisa uz Marsa.
Žurnāla National Geographic š. g. janvāŗa numurā
Tima Foldžera rakstā „Traki tālu” stāstīts par pastāvīgas
cilvēku kolōnijas ieviešanu uz Marsa, pakāpeniski nosūtot uz turieni miljoniem cilvēku. Nīderlandē pērn dibinātajā kompanijā Mars One jau izsludināta pieteikšanās
vienvirziena biļetei uz Marsu 2022. gadā, kas maksā tikai 38 ASV dolarus. Var pieteikties personas ne jaunākas par 18 gadiem un ar labu veselību. Interesentu netrūkstot – saņemtas jau 10 000 e-pasta vēstuļu, esot pieteicies pat kāds latvietis, kam apnicis dzīvot uz zemes.
Latviešu valodā izdoti vairāki R. Bredberija darbi –
„Marsiešu chronikas”, „451 grads pēc Fārenheita”,
„Pieneņu vīns”, stāstu krājumi – „Kaleidoskops” un
„Tagad un mūžīgi”.
A.M.
13
Pavasaŗa talka namā
Aiz latviešu baznīcas ir trīsstūrveida laukums, kur
sakrājas ļoti daudz atkritumu – lielākoties papīri, pudeles, iztukšotas kārbas. Lielāko daļu nomet neapzinīgi
autobraucēji no brīvceļa vai gaŗāmgājēji pa ielu. Pilsētas
valdes darbinieki sabiedrisko ēku apkārtni pārbauda un,
ja tā nav sakārtota, brīdina ēku lietotājus un paziņo termiņu, līdz kuŗam apkārtnei jābūt sakārtotai. Pretējā gādījumā ir jāmaksā paliela soda nauda.
Nama pārvaldes priekšnieks Aivars Jerumanis šoreiz
plašu talku neizsludināja. Talkā 7. maijā piedalījās Liene
Linde, Valdis Ķeris, Ilze Kalvāne, Aivars Jerumanis,
Ingūna Galviņa, Jānis Taube vecākais. Viņi sagrāba veco zāli un piepildīja vairākus maisus ar atkritumiem.
Varbūt laukumā varbūt varētu iestādīt tuksneša stādus,
kuŗus nevajag laistīt.
Kādreiz, kad nama vēl nebija, latvieši satikās restorānā Switzerland, kuŗā Kurts Bloks strādāja par viesmīli.
Tajā bija atsevišķa viesību telpa, un latvieši tur varēja
dziedāt un ēst vācu ēdienu. Dejošana notika restorānā
Turnahalle, kur spēlēja orķestris, ko vadīja laikraksta
California Staatszeitung izdevējs. Restorānam Switzerland tuvējās Hermansonu ēkas pārzinis bija Ludvigs
Žagars, un te latviešiem notika sarīkojumi.
Kamēr cēla latviešu namu, pulcēšanās notika restorānā Red Lion, un arī vēlāk, kad namā vēl nebija atļaujas
ierīkot bāru, tāpēc te nedrīkstēja lietot alkoholiskus dzērienus.
Latviešu nams mums ir liela dāvana, tāpēc atbalstīsim
namu, piedalīsimies talkās, ziedosim savu laiku, darbu
un iesūtīsim Nama kluba biedru maksu! Gadījumā, ja
pienāks laiks, kad nama vairs nebūs, varēsim atkal sarunāt tikšanos kādā krodziņā. Vislabākais variants būtu, ja
kāds uzņēmīgs latvietis atvērtu savu restorānu.
Laukuma zāliens aiz baznīcas bija saulē izdedzis
un pilns drazu
14
No kreisās: Liene Linde, Valdis Ķeris, Ilze Strazdiņa
No kreisās: Aivars Jerumanis, Liene Linde,
Valdis Ķeris; nav Ingunas Galviņas un Jāņa Taubes
Armands Melnbārdis ieskandināja vasaru
Vakarā pirms vasaras saulgriežiem, tātad 20. jūnijā,
vijolnieks Armands Melnbārdis atkal aicināja paklausīties viņa spēli un iedzert glāzi vīna Burbankā (1204 W.
Burbank Blvd.) krodziņā Enoteca. Šoreiz viņa aicinājumam atsaucās vairāki latvieši. Prātā nezin kāpēc nāca
Aleksandra Čaka vārsmas par kādu Rīgas krodziņu, lai
gan salīdzināt nevar, Burbankas Enoteca ir gaišs, mājīgs, tīrs, un gaisotne pilnīgi citāda, apmeklētāji te ierodas klausīties labu mūziku, un tovakar viņiem nebija
jāviļas. Armands viens pats spēj saistīt publikas
uzmanību, ar elektroniskām klavierēm, parasto un elektrisko ģitaru atskaņojot visdažādākās kompozicijas. Latvieši skaļi aplaudēja, saklausot pazīstamas mūzikas
skaņas – Imanta Kalniņa „Zilo putniņu”. Droši vien Armanda inprovizācijas patiktu arī Bacham, Vivaldi un
Paganini. Klausītāju vairākums bija cittautieši, un lai
gan saprotams, ka viņi gribēja patērzēt, apmainīties domām un iespaidiem, viņu skaļās sarunas reizēm traucēja.
Nolēmām, ka gribam, lai Armands Melnbārdis ar
koncertu vēl šogad iepriecina latviešus namā.
Vairāki mūziķi varbūt vēlētos, lai slavenos burtus
Holivudas augstajā kalnā nomainītu ar šādiem
Nākamais Armanda Melnbārža koncerts šajā pašā
vietā būs 1. augustā
Koncertu noklausījās vairāki latvieši, no kreisās: Ivars Mičulis, Mārtiņš Saulespurens,
Andra Staško, Dziesma Tetere, Ilze Nagaine; nav redzama Inguna Galviņa
15
Jāņu svinības Dienvidkalifornijā
Vainagu pinējas pie Baltakmeņu ezera (22. jūnijā te sanāca 95 jāņabērni)
Sandiego Crown Point Place Beach bija apmēram 45 līgotāji, ieskaitot bērnus
16
Foto: Intars Dūre
Līgošanu Lagunabīčas Heislera parkā rīkoja Anda
Bernovska un Dina Krosmane (Crossman). Ieradās apmēram 20 līgotāju, lielākoties gados jauni.
Andas dzīvesbiedrs Randals Berčs (Randall Bertsch)
jau piecos no rīta aizbrauca parkā aizņemt vietu. Anda
laikus iegādājās licenci alkohola lietošanai. Dina Krosmane bija nopinusi visām meitenēm vainagus, viņas izskatījās gluži kā laumiņas. Dina sagatavoja arī dziesmu
grāmatas. Katrs jāņabērns atnesa kādu gardumu un dzērienus, piemēram, Evija Zandberga bija izcepusi gardu rabarberu plātsmaizi.
Sākām līgot, kad
vēl spīdēja saule,
vēlāk priecājāmies par skaisto
pilnmēnesi –
fantastiski! Protams, skanēja
mūzika, meitenes un Džeimss Godfrejs dziedāja.
Rudīte Godfreja
17
Kā es braucu Vatu torņus skatīties
Braucot uz vai no Longbīčas ar zilās līnijas metro un
skatoties pa vilciena logu, netālu pie stacijas Watts redzami tādi kā radiotorņi. Tos cēlis itaļu emigrants Sabato (Simons) Rodia un aplūkot ierodoties tūristi no visas
pasaules. Jau sen vēlējos tur nokļūt un, par spīti brīdinājumiem, ka rajons esot bīstams, 23. jūnijā sēdos vilcienā
un tieši pulksten divos dienā, kad Latvijā bija pusnakts
un viens otrs varbūt meklēja papardes ziedu, stāvēju pie
Vatu torņiem. No stacijas līdz torņiem jāiet nepilnas desmit minūtes, un neviens man nemēģināja uzbrukt vai
izraut somu. Torņiem apkārt ir stiepļu žogs, tuvumā uzcelta jauna ēka, kuŗā ir Vatu torņu mākslas centra izstāžu
zāle, suvenīru kiosks un biļešu kase. Vienā no zālēm apmeklētājiem piedāvā noskatīties videofilmu, kuŗā redzams, kā Simons Rodia ar gluži vienkāršiem darbarīkiem torņus cēla un izrotāja.
Par Vatu torņiem ir raksts biļetena 2012. gada 2. numurā. Toreiz rakstīju Vata, bet no angļu valodas daudzskaitļa pareizi ir Vati. Droši vien Simons Rodia ilgojās
pēc dzimtās Italijas, jo ar nolūku iegādājas trīsstūrveida
zemes gabalu, uzcēla mājiņu un pamazām sāka veidot
konstrukciju, kas atgādina lielu kuģi ar mastiem, kuŗa
priekšgals pavērsts virzienā uz Italiju.
Gīds nelielai tūristu grupai atslēdza žoga vārtus, un
varējām apskatīt tuvāk Simona Rodias veidojumu. Viņa
māja nodegusi, to atjaunot nav paredzēts. Saglabājušies
oriģinālie ieejas vārti ar iniciāļiem SR.
Uz „kuģa” ir krāsns, kādā Italijā cep maizi, vairākās
vietās novietoti veidojumi,
kas atgādina izgreznotas
daudzstāvu kāzu tortes, sienu
un grīdas rotājumos daudzviet redzama sirds – gan no
metalla, gan iegrebta cementā. Droši vien kaimiņi
tolaik brīnījās un nevarēja
saprast, kāpēc kāds kaut tik
dīvainu ceļ. Toties tagad
redzams, ka S. Rodias
māksla ietekmējusi tuvējos
kaimiņus – viņi savas nelielās mājas apzīmējuši ar
Ornaments no pudeļu
ornamentiem un puķēm,
gabaliem
soliņus izrotājuši ar stikla,
gliemežvāku un akmens mozaīkām. Tā kā bija svētdiena, pie mājām un tuvējā parkā vietējie pulcējās pie klātiem galdiem, tērzēja, spēlēja ģitaru, bērni spārdīja bumbu. Blakus torņiem uzcelta estrāde, kur notiek džeza festivāli, nākamais būs septembŗa pēdējās nedēļas nogalē.
A.M.
Vatu torņu mākslas centrs
Vatu torņiem līdzās ir vairāki šādi pasaku namiņi
18
Rotājumiem Simons Rodia izmantoja visdažādākos
materiālus, arī daudz gliemežvāku
Krāšņā Spānija
Ceļojuma piezīmes
Vairākiem paziņām pajautāju, kas pirmais iešaujas
prātā, domājot par Spāniju. Atbildes bija: Dons Kichots,
vēršu cīņas, flamenko, latvieši Spānijas Pilsoņu kaŗā,
gleznotāji Pablo Pikaso, Antonio Gaudi, Hoans Miro, El
Greko, Salvadors Dali, Fransisko de Goija, dumpīgie
baski, dzejnieki Garsija Lorka, Lope de Vega, kōmiķis
Alfredo Landa... Droši vien šo uzskaiti varētu vēl ilgi
turpināt.
Ceļojumu aģente Inese Zaķe no Ņujorkas latviešus
aicināja aprīļa sākumā ekskursijā pa Spānijas karalisti,
un šoreiz ceļotāju grupa bija paliela – 40 tūristu (no
tiem trīs lietuvieši un vēl četri latviski nerunāja) no dažādām ASV pavalstīm un Latvijas, visi gatavi piedzīvojumiem. Ceļojuma sākumpunkts – galvaspilsēta Madride. Pārsteidza milzīgā lidosta, kas vairākkārt paplašināta, tā ka tajā pagrūti orientēties. Diemžēl tā ir arī citās
lielās pasaules lidostās – vairākas reizes jābrauc ar celtni augšā un lejā, ar lidostas vilcienu vai autobusu apkārt
lidlaukam, kamēr nokļūst pie iekāpšanas „vārtiem” lidmašīnā vai izejas. Par laimi bariņā vieglāk, vienatnē
varbūt pārņemtu neliela pānika. Pasu kontroles ierēdnis
iemeta acis manā Eiropas Savienības pasē un, atdodot to,
smaidīdams teica: „Welcome, Astra!” Tūlīt jutos kā savējā, piederīga, viena no daudzo ES valstu pilsoņiem.
Madride
Pie lidostas mūs sagaidīja gīde ar ēģiptiešu dieva
vārdu – Osiris – un aizveda uz autobusu, kas nogādāja
viesnīcā Husa Princesa. Mūsu istabā pie sienas bija
Goijas glezna „Karlosa IV un viņa ģimenes portrets”, tās
oriģinālu nākamajā dienā redzējām Prado mūzejā. Blakus viesnīcai atrodas lielveikals El Corte Inglés, kuŗā
iespējams iegādāties visu nepieciešamo, gadījumā, ja kas
aizmirsies mājās. Vēlāk uzzinājām, ka šie spāņu daudzstāvu universālveikali ir lielākie Eiropā un ceturtie lielākie pasaulē, turklāt tādi jau ir vairākās pilsētās kaimiņzemē Portugalē un plānots atvērt arī Italijā. Kas zina, ar
laiku būs arī Latvijā. Anita Mellupe pati pirmā izpētīja
lielveikalu un atrada daudz ko noderīgu, īpaši likšanai uz
kārā zoba.
Pirmajā vakarā Madridē mūs viesnīcā devīgi pacienāja ar kokteiļiem un tūlīt pēc tam gājām vakariņās
uz netālo restorānu Las Cuevas del Duque. Mūsu grupa
aizņēma visu pagraba nelielo zāli, uz galda atradās vīns,
un viesmīļi citu pēc cita pienesa šķīvjus ar dažādām uzkodām, ko spāniski sauc tapas. Vēlāk bija pagrūti atcerēties, ko īsti ēdām, bet kopīgiem spēkiem tomēr izdevās: vītinātu gaļu, sieru, pupiņas, garneles, kartupeļus
ar olu, lielu vēzi ar rīsiem, cūkgaļu, asos piparus ar gaļu,
astoņkāju gaļu, maizi. Gīde stāstīja, ka Spānijā apmeklē-
tāji kafejnīcās un bāros
līdz ar dzērienu saņem arī
tapas, par ko nav jāmaksā. Restorāni un bāri, kuŗos var dabūt tapas, ir arī
Ņujorkā un Losandželosā
– šajās pilsētās atrodams
viss, kas citur pasaulē.
Nākamā dienā, 6. aprīlī, mazliet atguvušies no
ilgās sēdēšanas lidmašīnā,
kāpām autobusā, lai dotos
apskatīt Madrides ievērojamākās vietas – Eiropā
lielāko karaļa pili, kur karalis gan nedzīvo, notiek
Grāmatas ar tapas receptikai valsts ceremonijas,
tēm piedāvā daudzviet
1850. gadā atklāto operu,
Spānijas laukumu, Prado mūzeju. Mūzejam bija atvēlētas tikai divas stundas, un ko var apskatīt tik īsā laikā, ja
tajā ir 30 000 mākslas darbu? Gīde pievērsa mūsu
uzmanību spāņu meistaru – Diego Velaskesa, Fransisko
Goijas, Pablo Pikaso, El Greko, itaļu – Rafaēla, Karavadžo, Ticiāna, flāmu – Pītera Rubensa, nīderlandiešu
– Pītera Brēgela vecākā, Hieronimusa Bosa un daudzu
citu visā pasaulē ievērojamu gleznotāju darbiem. Iespēja
apskatīt oriģinālus, kuŗu reprodukcijas līdz šim redzētas
grāmatās, šķita gandrīz vai nereāla un radīja dziļu laimes
sajūtu. Visu dienu pavadīt mūzejā un skatīties uz mākslas darbiem nemaz nebūtu viegli, pēcpusdienā bija
paredzēta vēl viena ekskursija, ne mazāk interesanta.
Jāpiemin viena neveiksme – iepriekš nesameklēju,
kur Madridē atrodas Latvijas vēstniecība. Ar autobusu
braucām gaŗām ASV vēstniecībai, Latvijas vēstniecības
adresi Ozīrisa nezināja. Vēlāk cita gīde sameklēja to
tīmeklī un izrādās, vēstniecība ir pavisam tuvu Prado
mūzejam – Calle Alfonso XII 52-1. Pa šo ielu pastaigājāmies, gaidot autobusu. Kāpēc pie latviskās saliņas
Madridē nenofotografējamies? Varbūt pat varēja sarunāt tikšanos ar vēstnieku vai citiem darbiniekiem.
Negribas ticēt, ka neviens neatnāktu, kaut arī bija sestdiena. Manuprāt, šī nesatikšanās uzskatāma par lielu
mūsu ceļojuma minusu.
Apmēram 30 jūdžu no Madrides kalnainā apvidū atrodas Spānijas karaļa, Kārļa V dēla Filipa II (15561598) celtā ārpuspilsētas rezidence un klosteris Sanlorenco de Elskorāls (El Monasterio de San Lorenzo de El
Escorial), ko tūristu ceļvežos dēvē par vienu no pasaules
brīnumiem. Pa ceļam gīde pievērsa uzmanību Kritušo
ielejai (Valle de los Caídos) Gvadarrama kalnos (Sierra
de Guadarrama), kur atdusas Spānijas pilsoņu kaŗā
kritušie, te apbedīts arī ģenerālis Fransisko Franko.
19
Eskoriāla klosteris un pils
Eskoriālā apskatījām karaļa dzīvojamās telpas un
guļamistabu (no tās vienas durvis ved tieši uz katedrāles
altāŗa telpu), lielo bibliotēku, izcilu mākslas darbu kollekciju, katedrāli. Zem altāŗa atrodas karaļu kapliča,
milzīga astoņstūraina zāle, kur nišās krāšņos ar zeltu
rotātos sarkofagos līdzās un cits virs cita atdusas daudzi
jo daudzi Spānijas karaļi. Te mūžīgo mieru atraduši bijušie draugi un nedraugi, viņu sievas un draudzenes.
Vairāki karaļnama locekļi iemūžināti lugās, stāstos,
romānos un operās, piemēram, Dons Karloss Frīdricha
Šillera traģēdijā „Dons Karloss” un Richarda Vāgnera
operā ar tādu pašu nosaukumu. Beļģu rakstnieks Mišels
Gelderode (Michel de Ghelderode 1898-1962) 1927.
gadā sarakstījis drāmu „Eskoliārs”, tās darbība notiek
karaļa pilī, karalis liek ākstam viņu izklaidēt, un abi apmainās lomām. Lugu angļu valodā tulkojis Laionels
Abels (Lionel Abel 1910–2001), un amerikāņu komponists Marvins Davids Levijs izmantoja to par libretu
mūzikālai izrādei, kam pirmizrāde bija 1958. gadā Ņujorkā Kaufmana koncertzālē (Kaufmann Concert Hall,
1395 Lexington Avenue New York, NY 10128). M.
Gelderodes lugu Latvijas universitātes Studentu teātrī
aizritējušā gadsimta 90. gados iestudēja režisors Visvaldis Klintsons.
Apkārt pilij un klosterim plešas fantastiski dārzi.
Zaļajiem dzīvžogiem tajos ir sava īpatnēja architektūra,
vietām tie veido labirintus.
Eskoliāra bazilika esot iecienīta laulību vieta, bet
tiem, kuŗi vēlas te teikt viens otram jāvārdu, jābūt
pacietīgiem, jo rinda esot gaŗum gaŗa, reizēm jāgaidot
turpat gads. Ligija Roze un Ileāna Bolšaite zināja stāstīt,
ka bazilikā 2012. gada 29. jūnijā salaulājušies venecuēliešu dziedātājs Karloss Baute un architekte Astrīda
Klišāne, mecenāta Viļa Vītola mazmeita. Kā gan citādi –
latvieši taču ir visur!
20
Pievakarē vēlreiz aizgājām uz netālo Spānijas laukumu, kuŗa vidū uzcelts piemineklis rakstniekam Migelam
de Servantesam, viņam pie kājām lepni savā zirgā Rosinante sēž Dons Kichots, ēzelītim mugurā Sančo Pansa,
turpat līdzās uzticīgā Tobosas Dulcineja. Rakstnieks
sava pasaulslavenā romāna otro daļu pabeidza 1615. gadā, gadu pirms nāves. Tātad 2015. gadā literātūras vēsturē pirmā modernā romāna autoru pieminēs daudzās
zemeslodes malās. Bībele un „Dons Kichots” ir pasaulē
visvairāk tulkotie darbi. Latviešu valodā ir trīs tulkojumi, un ļoti noderētu jauns. Daudziem šķiet, ka Dons Kichots ir pats Servantess. Jāatzīstas, es arī reizēm jūtos kā
Dons Kichots, cīnoties ar kļūdām tāpat kā viņš ar vējdzirnavām.
Laukumā bija uzslieti tirdzniecības stendi, valdīja
rosība, pulcējās jaunieši. Pajautājām vienam, kāds ir
jauniešu saieta mērķis, un uzzinājām, ka elektronisko
saziņlīdzekļu lietotāji te katru sestdienu sanākot iepazīties klātienē un patērzēt.
Nākamā dienā, kad pa ceļam uz Toledo braucām laukumam gaŗām, tas atgādināja kaujas lauku – no vienas
vietas izmētāti papīri, dzērienu kārbas, pudeles, cigarešu
gali.
Traģisks notikums Spānijas laukumā vietā, kur tagad
ir strūklaka, attēlots FransiskoGoijas gleznā „1808. gada 3. maijs”, ko redzējām Prado mūzejā – Napoleona
armijas kaŗavīri nošauj spāņu patriotus, kuŗi pretojās
franču iebrucējiem. Dzīvību par brīvību ziedojuši neskaitāmi cilvēki visur pasaulē.
Piemineklis Servantesam; līdzās viņa iemīļotā Aldonsa
Lorenco (Aldonza Lorenco) un romāna „Dons Kichots”
varone Dulcineja; aizmugurē divi debesskrāpji, augstākās ēkas Madridē – pa kreisi 1957. gadā celtais
142 metru augstais „Madrides tornis” (Torre de Madrid), labā pusē 1953. gadā celtā 117 m augstā „Spāņu
celtne” (Edificio España); projektu autori brāļi Julians
un Hoakins Otamendi (Julián and Joaquín Otamendi)
Toledo
Toledo no Madrides neatrodas tālu, tikai
apmēram 70 km uz dienvidiem, un šis pirmais bija īsākais pārbrauciens, salīdzinot ar
nākamajiem. Tūristiem Toledo reklāmē kā
„trīs kultūru pilsētu”, jo tajā gadsimtiem ilgi
draudzīgi sadzīvojuši kristieši, žīdi un musulmaņi, un arī kā „mūzeju pilsētu”. Vispirms
Toledo ieraudzījām no Taho upes otra krasta
– tā atrodas upes ielokā pakalnā un bijusi īsta
viduslaiku cietokšņpilsēta, ko apjozis mūris,
no kuŗa daļa vēl saglabājusies.
Plaza de Zocodover ir Toledo galvenais
laukums, no tā atiet tūristu autovilciens uz
ievērojamākām pilsētas vietām. Ilgus gadus
tas bijis tirgus laukums, te notikušas vēršu
cīņas, inkvizīcijas sārtos dedzināti ķeceri.
Staigājām pa Toledo šaurajām ieliņām,
kuŗu veikalos nopērkamas skaistas piemiņas
lietas, kopš romiešu laikiem izslavēto nažu,
šķēpu un zobenu meistaru darinājumi, brīnišķīgi rokdarbi, sudraba un zelta izstrādājumi ar arabiskiem ģeometriskiem ornamentiem, ziedu un putnu attēliem. Grūti bija
pretoties kārdinājumam. Nazi vai zobenu ievest ASV
gan laikam nebūtu iespējams. Toledo iedzīvotāji lepojas,
ka viņu pilsētā izgudrots marcipāns, bet to pašu apgalvo
sicīlieši un lībekieši Vācijā, tātad īstas skaidrības vēl
nav. Izkārtne „Mazapan” daudzviet vilināja iegriezties
un nogaršot mandeļu un cukura maisījuma kārumu.
Krāšņā Toledo katedrāle, architektūras piemineklis, ir
viena no lielākajām kristiešu baznīcām, te bijis spāņu
katoliskās baznīcas centrs un Spānijas archibīskapa mītne.
Toledo dzīvojis un miris viens no slavenākajiem spāņu gleznotājiem El Greko jeb Domeniko Teotokopuli.
Piemineklis gleznotājam El Greko
Skats uz Toledo no Taho upes krasta
Viņš dzimis Krētā un savas gleznas parakstīja ar grieķu
burtiem, tātad uzskatīja sevi par grieķi.
Pie Svētā Toma (Santo Tomé) baznīcas bija jāstāv
rindā, kamēr tikām iekšā nelielajā kapličā apskatīt vienu
no slavenākajām, 1586. gadā tapušo El Greko gleznu
„Grāfa Orgasa guldīšana kapā”. Glezna veltīta devīgam
baznīcas atbalstītājam, gleznotājs rāda, ka viņa apbedīšanas laikā atvērušās debesis – attēloti eņģeļi, Kristus,
Svētā Marija un Jānis Kristītājs, un mirušo zārkā novieto
no debesīm nolaidušies Svētais Stefans un Svētais Augustīns. Izceļas mirušā draugu, radu un paziņu portreti,
izvadītāju vidū redzams pats gleznotājs un viņa dēls.
Par šo gleznu laikraksta The Wall Street Journal
2013. g. 6. aprīļa izdevumā ir Trīsvienības kolledžas
(Trinity College, Hartford, CT) mākslas vēstures profesores Mērijas Tompkinas Lūisas (Mary Tompkins
Lewis) raksts A Vision of Faith.
Zem gleznas ir apbedījuma vieta ar epitafiju latīņu
valodā 1312. gadā mirušajam Orgasas pilsētas lordam
Donam Gonsalo de Ruisam (Don Gonzalo de Ruiz),
gleznā attēlotā grāfa prototipam.
El Greko apbedīts Church of Santo Domingo el Antiguo, pilsētas žīdu kvartālā gleznotājam ir piemineklis
un mūzejs, kas atvērts 1911. gadā. Mūzejs atrodas divās
ēkās, kuŗas savieno dārzs. Modernā izstāžu zāle celta
aizritējušā gadsimtā, dzīvojamā ēka, kuŗā mākslinieks
gan neesot mitinājies, iekārtota El Greko laika stilā, pie
sienām daudzas El Greko un citu 16.-17. gadsimta mākslinieku gleznas. Dīvaini, ka tik izcils mākslinieks uz
ilgu laiku nokļuva aizmirstībā un tikai trīs gadsimtus pēc
nāves atkal ieguva atzinību.
21
Kordova
Turpinājām ceļojumu uz Spānijas dienvidiem pa Kastīlijas-Lamančas novadu uz Kordovu Andalūzijā, apbrīnojot šur tur kalnā novietotos lielu melnu vēršu tēlus,
vējdzirnavas un uz pusstundu vai mazliet ilgāk iegriežoties izstaipīt kājas un iedzert glāzi vīna, limonādi, tēju
vai kafiju vietās, kur atpūties slavenais Dons Kichots ar
savu pavadoni.
Pārplūdusī Gvadalkivira
Lamančā ceļmalās daudzviet kalna galā redzams
liels melns vērsis...
Romiešu tilts
Spāniete, lūk, smuidra, skaista,
Atspiežas uz balkona.
...netrūka arī Dona Kichota statuju
Kordovu sasniedzām 7. aprīļa vakara pusē. Nākamā
dienā, sākot ekskursiju, redzējām, cik ļoti pārplūdusi
Gvadalkiviras upe un prātā nāca Emīla Dārziņa komponētā „Spāniešu romance” ar Puškina dzejoļa tekstu, ko
latviskojis Vilis Plūdonis. To tik skaisti dzied Guntars
Ruņģis un Egils Siliņš:
Nakts sumināts,
Gaiss klusi šņāc,
Gvadalkvivira skrej un krāc.
Mēness zeltu lecot laista:
Klusu!… klau, kur cītara…
22
Nomet sagšu, eņģel balto,
Parādies, kā lil`jas zieds
Un caur margu čugunkalto
Daiļkājiņu laukā liec!
Pāri upei ved Romas imperātora Augusta laikā celtais apmēram 250 metru gaŗais romiešu tilts. Tagad to
lieto tikai gājēji, un, tam pāri ejot, droši vien katrs no
mums kaut ko īpašu vēlējās, kam noteikti jāpiepildās.
Vietējie iedzīvotāji apstājas uz tilta pie tēlnieka Bernabes Gomesa del Rio (Bernabe Gomez del Rio) 1651.
gadā celtās erceņģeļa Svētā Rafaela statujas, pārkrustās,
viens otrs noliek un aizdedzina sveci. Sv. Rafaels ir Kordovas patrons, pilsētā viņa statujas ir vairākās vietās.
Tilta vienā galā atrodas aizsardzības tornis (Torre de la
Calahorra), kuŗā tagad ir mūzejs, otrā – Triumfa laukums (Plaza de Triunfo).
Mūsu grupa Kordovā; priekšā, no kreisās: Karloss (Carlos) Grāvis, Marija Grāve, Juris Miemis, Raimonds
Grāvis, Inese Zaķe, gīde Ozīrisa Ospino; 2. rindā: Džons Stankuns (John Stankunas), Pēteris Jansons, Juris
Pirvics, Ilze Saksa-Lange-Mechlena, Ileana Bolšaite, Laila Bībelniece, Džeks Kvitoni (Jack Quittoni), Linda
Kvitoni, Ausma Zikmane, Ingrīda Mieme; 3. rindā: Solveiga Ērmane, Ināra Jansone, Silvija Ūdre, Māra
Jansone, Aija Blūmfelde; 4. rindā: Ieva Rozēna, Kristīne Lagzdiņa, Anita Mellupe, Irina Kate, Indra Kore,
Aria Kate, Ritvars Reinbergs, Ligija Roze, Ilze Baidiņa, Giedre Stankuna, Ērika Lagzdiņa, Antra Trašere
(Trasher), Anda Pirvica, Jānis Bībelnieks, Brigita Klausa, Aldona Pinče (Pintsche), Harijs Zikmanis, Gunta
Eglīte, Lauris Eglītis
Kordovā dzimis viduslaiku filozofs un ārsts
Maimonīds, kuŗa darbi
ietekmējuši Akvīnas Toma
uzskatu veidošanos. Viens
no viņa galvenajiem darbiem – „Ceļvedis svārstīgajiem” (1190. g.), ko
derīgi ikvienam izlasīt.
Kordova ir arī romiešu
filozofa Lūcija Anneja Senekas, imperātora Nerona
audzinātāja, dzimtene.
Piemineklis Maimonīdam
Arī Kordovai gadsimtu gaitā „daudz vētru pāri gājis” – to iekāroja un iekaŗoja romieši, vandaļi, bizantieši,
mauri, berberi, arabi, izpostīja franči. Kāpēc viņi tā
darīja? Vai aiz skaudības? Īpašs uzplaukums bijis 10.
gadsimtā, kad nodibinājās Kordovas kalifāts un divu
nākamo gadsimtu laikā Kordova kļuva par Eiropas kultūras pilsētu. Kordovā bija apmēram pusmiljons iedzīvotāju (vairāk nekā citās Eiropas pilsētās tolaik), tika uzceltas daudzas mošejas, skolas, slimnīcas, bibliotēkas,
universitātē mācījās apmēram 10 000 studentu, visi iedzīvotāji pratuši lasīt. Lielākajā bibliotēkā bijis 400 000
grāmatu. Kordova dēvēta par „otru Bagdadi”, „pasaules
rotu”, „zinātnes mājvietu”. Kuŗš gan negribētu tādā pilsētā dzīvot!
23
Kordovas lielo mošeju,
kas tagad ir katoļu baznīca,
aprakstīt nav iespējams, tā
jāredz ikvienam pašam.
Baznīca ir milzīga – tās
kopējā platība 23 000 m²,
gaŗums 179 metri, platums
134 metri, lūgšanas telpas
pakavveida griestus balsta
856 marmora, granīta,
oniksa un jašmas kolonnas
no romiešu laiku celtnēm,
tās atgādina mežu. Mošeja
sākta celt 784. gadā, par
Agrāk minarets, tagad
kristiešu baznīcu tā kļuva
katoļu baznīcas zvanu
1236. gadā pēc kalifāta
tornis
iziršanas, pilsētu iekaŗojot
spāņiem. Mošeja papildināta ar barokāliem sānu altāŗiem un kapellu. Ērģeles iebūvētas 1702. gadā, restaurētas 1998. gadā.
Musulmaņi Spānijā lūguši atļauju baznīcu lietot, bet
Romas katoļu baznīcas padomes un Vatikāna amatpersonas šo lūgumu noraidījušas ar pamatojumu, ka mošeja
celta virs rietumgotu katedrāles.
Tūristiem Alkazars pieejams kopš 1950. gada. Staigājām pa pils augšējo daļu, no kurienes paveŗas skats uz
pilsētu un pils dārziem, tiem līdzās tagad iekārtotas
siltumnīcas.
Kolonnu mežs katoļu baznīcā, agrākajā mošejā
Ievērības cienīga Kordovā ir Alkazars, karaļu pils
(Alcázar de los Reyes Cristianos), celta apm. 1328. gadā
Alfonso XI laikā. Tagad te var apskatīt 3. gadsimta
marmora sarkofagu, paliekas no droši vien kādreiz
greznajām romiešu mozaīkām un arabu pirtīm.
Saglabājušies trīs pils torņi. Neomulīgi kļuva, izlasot,
ka te bijusi spāņu inkvizītoru galvenā mītne un arabu
pirtis pārvērstas par spīdzināšanas kamerām un vēlāk te
bijis cietums.
24
Karaļu pils Kordovā
15% improvizācijas. Piecdesmit gadu laikā esmu sastapis kādus četrus vai piecus mūziķus, kas izcēlās ar imLai kā gribējās vēl pakavēties Kordovā, tūristu
provizāciju, pārējie balstās uz zināmo. Nav nevienas
maršruts ir noteikts, un Sevilja, nākamā pilsēta, vilināja
akadēmijas, kolledžas vai mūzikas skolas, kuŗā mācītu
vēl vairāk. Pēc iekārtošanās viesnīcā devāmies uz
flamenko dejotāju un dziedātāju izrādi klubā (spāniski – flamenko. Katram ir jāatrod savs meistars un jāskatās,
kā viņš iecienīts tautā, kā tiek cienīts un mīlēts un dautablao, no tablado, deju grīda) El Palacio Andaluz.
dzināts. Flamenko nekas nav uzrakstīts. Ir tradicijas, pie
Andalūzija ir flamenko dzimtene, mūzikā saplūdušas
kuŗām jāpierod, kuŗas jāpieņem. Žanra sākums ir dziečigānu, arabu, ebreju un Latīņamerikas melōdijas. Visi
dāšanas tradicijas. Vispirms bija dziedāšana, ģitaru pieizrādes dalībnieki apliecināja savu gadu gaitā iegūto
meistarību un pārliecinājāmies, ka kaislīgās un ritmiskās vienoja pirms kādiem 200 gadiem. Pirmais flamenko ģidejas, dziesmas un ģitaras spēle atsoguļo ārkārtīgi spēcī- tarists bija Granadā. Granada ir slavena flamenko dejotāju zeme jau 400 gadu. Andalūzijā ir labākie mūziķi,
gus pārdzīvojumus.
visvairāk festivālu un trakākais flamenko.
Nākamā dienā, 9. aprīlī, kāpām autobusā, lai apskatītu
pilsētu. Vispirms 50 000 m² lielo Spānijas laukumu, ko
izveidoja 1929. gadā, kad Seviljā notika starptautiska
izstāde par pilsētas vēsturiskajām saiknēm ar Ameriku.
Laukumu no vienas puses ieskauj liela pusapaļa ēka, tās
sienas grezno keramikas flīzes ar ainām no dažādiem
Spānijas apgabaliem. Savukārt 1992. gadā, 500 gadu
pēc Kristofera Kolumba pirmā ceļojuma pāri ōkeanam,
Seviljā notika pasaules tirdzniecības izstāde Expo ’92 ar
tematu „Atklājumu laikmets”.
Mauri savas valdīšanas laikā Seviljā 12. gadsimtā uzcēla mošeju. Pēc mauru padzīšanas mošeju pārveidoja
par katedrāli, kas ir viena no lielākām Eiropā, un minarets pārveidots par zvanu torni. Tā galā atrodas vējrādis –
bronzas statuja ar palmas zaru un karogu, Giraldillo ( no
Flamenko dejotājas
spāņu vārda „griezties”). No šī vārda atvasināts zvanu
Flamenko ir UNESCO kultūras mantojuma meistartorņa nosaukums – La Giralda. Aizritējušā gadsimta beidarbu sarakstā.
gās statuja nomainīta, jo pirmatnējā bijusi ļoti smaga.
Tovakar daudz bija jādomā par latviešu flamenko
Tornī uzkāpām, un tas nebija grūti, jo tajā nav kāpņu,
ģitaristu Andri Kārkliņu (Andrés el Letón, 1942-2011).
bet gan rampa, pa kuŗu celtniecības laikā ar zirgu un ēzeApmēram no 1964. līdz 1970. gadam A. Kārkliņš dzīvoļiem vesti būvmateriāli. Arī mulla jājis ar zirgu, lai ticīja Spānijā, studēja Granadas universitātē un mācījās pie
gos aicinātu uz lūgšanu vai kaut ko svarīgu paziņotu.
astoņiem flamenko meistariem.
Andris Kārkliņš stāstīja Guntai Saulei (tīmekļa vietne
e-mistērija 2008. gada 22. maijā): Flamenko nav tikai
materiāls vai tikai charisma, tas ir dzīvesveids, tā māksla. Flamenko mūziķi nemēdz ilgi dzīvot – tā ir ļoti nevienāda un intensīva dzīve. Flamenko nav šovs. Tūristi grib
redzēt šovu un tad izteikt savu vērtējumu, bet viņi nepiedalās. Flamenko ir piedalīšanās. Flamenko nav tikai technika. Tā nav tikai pareizi nospēlēta fraze. Flamenko ir
ļoti smalka mūzika, aptuveni 600 gadu sena tradicija.
Vispirms tā ir dziedāšana, tad pavadījuma spēlēšana un
dejošana. Jāiemācās viss – spēlēt sōlo, pavadījumu dziedātājam un dejotājam. Kārtīgs meistars to visu var. Tur
neko nevajag izgudrot, motīvi ir ļoti seni, daži pat no Indijas. Svarīgs ir viss – ritms, toņkārtas, tradicionāls iesākums un tradicionāls nobeigums. Kad runā par improvizāciju, iedomājas džezu, bet flamenko augstākais var būt Seviljas katedrālē atrodas Kristofera Kolumba kaps
Sevilja
25
Katedrāles torņa pakājē ir apelsīnu kokiem piestādīts
pagalms. Apelsīnu kokus Spānijā ieviesuši mauri, tāpat
kā dekorātīvās flīzes pie namu sienām. Mājīgumu rada
daudzās košo puķu kastes pie logiem un uz balkoniem.
Pie katedrāles stāvēja gaŗa kariešu rinda, kučieŗi piedāvāja 45 minūšu braucienu par 45 eirām. Mums ar Indru kļuva žēl nabaga zirdziņu, kuŗiem stundām jānīkst,
turklāt viņi var skatīties tikai uz priekšu, jo visiem ir
acu aizsegi. Kučieris, priecīgs, ka gadījušies klienti, apkampās ar rindā nākamo, it kā šķirtos no viņa uz mūžīgiem laikiem. Nospriedām, ka droši vien viņš, mūs pavadājis, brauks uz mājām. Kučieri sauca Manuels, zirgu
– Fidels. Manuels tūristus vadājot jau septiņus gadus, no
septiņpadsmit gadu vecuma. Pa ceļam viņš ar pātagu
norādīja uz ievērojamākām ēkām, kuŗām braucām gaŗām. Ceļš veda cauri skaistam parkam, zirgam nokrita
daļa pakava, viņš sāka klibot. Laimīgi nokļuvām sākumpunktā, tomēr kučieris nebrauca vis uz mājām, bet gan
karieti piebrauca rindas galā... Spriedām vēl, cik zirgiem
grūti vasaras karstumā stundām stāvēt nekustīgi, bet varbūt maldāmies, jo laikrakstā Daily Telegraph nesen bija
vēstīts par austriešu un kanadiešu veterināru pētījumu,
kuŗā atklājies, ka zirgi ir slinki, cenšas izvairīties no
darba, nebūt nav čakli strādnieki, kā līdz šim uzskatīts.
Tad jau viņiem varbūt tik grūti nemaz nav.
Seviljā pabraukājāmies arī ar tramvaju. Iekāpām, bet
nākamā pieturā bija jāizkāpj, jo biļetes vagonā nopirkt
nevar, tās jāiegādājas automatā pieturas vietā pirms
brauciena.
Vizināšanās Manuela karietē, ko velk zirgs Fidels
26
Sevilja – skaistule ar daudziem tikumiem
Anitas Mellupes stāsts
Itaļu komponists Džoakino Rosīni operu „Seviljas
bārddzinis”, par kuŗu sajūsminājās pat Bēthovens un
Verdi (libretam izmantota franču drāmatiķa Pjēra Bomaršē luga), esot uzrakstījis trīspadsmit dienās, opera
piedzīvojusi gan nopēlumus, gan triumfu – tā izrādīta uz
visu pasaules operu skatuvēm: kōmiskos atgadījumus,
jokus un pārģērbšanās rituālus līdz laimīgām beigām piedzīvojuši pasaules lieliskākie operdziedoņi. Arī latviešiem darbs nav svešs, bet īpašu interesi tas izraisīja 2010.
- 2011. gada sezonā, kad to uz Latvijas Nacionālās operas skatuves iestudēja jaunais kinorežisors Aiks Karapetjans (mācījies Rīgas un Parīzes augstskolās), klasiskajai
operai piemērojot franču revolūcijas gaisotni. Spāņi saskaitījuši, cik operās un dziesmās pieminēts Seviljas
vārds.
Nedaudz vēstures: vislielāko uzplaukumu pilsēta piedzīvoja XVI un XVII gadsimtā, kļūstot par galveno Spānijas ostu. Cauri pilsētai plūst Gvadalkiviras upe, pa to
neskaitāmi Spānijas kuģi devās uz Jauno pasauli un atgriezās, vedot sudrabu un citas bagātības. No Verakrusas
uz Sevilju 1585. gadā izbrauca pirmais kuģis ar šokolādes pupiņām. Napoleona armijas iebrukuma laikā Sevilja
bija viens no galvenajiem spāņu pretošanās centriem.
Baltos akcentus meklējot un atrodot
Dārzi ap pili, kuŗā 700 gadu mituši karaļi (un joprojām uzturas to pēcnācēji) mani iedvesmoja tik ļoti, ka
atrāvos no grupas un devos iespaidu meklējumos uz savu
roku. Lai nedaudz atpūtinātu čaklo gīdu pārbagātajā informācijā nomākto galvu un austrumnieciskajā raibumā
piegurušās acis, pilsētas košumā uzmanību pievēršot tikai tam, kas balts. Un man veicās ik uz soļa: pils kolonnas, laivas kanālī, tūristu grupu vasarīgās īsbikses,
ūdensrožu ziedi agrāko pasaules izstādes paviljonu
priekšā, zirgi izklaides pajūgos un policijas baltiņi, atvesti baltā furgonā. Baltām putu mēlēm gaisā šāvās karaliskās strūklakas, balti mutuļoja strauti no mākslīgi sakrautiem kalniņiem, ūdenstilpju malās kaklus staipīja jau
tā slaidās baltās kallas. Parkā gaŗlaikoti pastaigājās balti
pāvi un ikdienišķās drupatiņas pie stabilajiem, it kā mūžībai domātiem soliem, uzlasīja balti baloži. Skolas bērni
skrēja pa celiņiem ar baltām piezīmju lapām, čakli atzīmējot dabā atrastos objektus, ko skolotāji uzdevuši sameklēt. Bērnu laukumā mazie rakņājās nevis smiltiņās,
bet sīkos baltos akmentiņos, pa gabaliņu no viņiem bariņā satupušas jaunās māmiņas pūta gaisā baltus dūmus
(apstiprinot gīdes pieminēto statistiku: Spānijā pīpētāju
netrūkstot, viņi arī pasaules mērogā ierindojas saraksta
priekšgalā). Pēkšņi prātā atausa arī citi dzirdētie fakti:
tabakas fabrikā, pa kuŗas vārtiem reiz savai mīlestības
kaislei un bojāejai pretim lepni iznāca Karmena, tagad
iekārtota augstskola. Iemaldījos vienā no studentu paradīzēm – ēku iekšpagalmiņā kā smiltis jūrmalā sakarsušās
flīzes dedzināja manas plikās pēdas! Spāņu jaunieši sauli
nepielūdz, tās ikdienā gana, lielāks pieprasījums pēc
ēnainas pajumtes: nometuši apavus un somas dižo puķu
podu paēnā, viņi naski rakstīja īsziņas kabatas tālruņos
un klēpja datoros, ausis aizbāzuši ar baltām un melnām
austiņu pogām.
Ceļā uz vecpilsētu pamanīju pamirušu masīvu ēku puduri un secināju, ka tā ir bijusī ieroču rūpnīca. Kājas pūtinot, apmetos uz autobusa pieturas soliņa ielas pretējā
pusē, vakars bija tik jauks, ka negribējās skriet vairs nekur... Un saņēmu par šo nesteidzību ceļojuma vislielāko
skatāmo balvu: milzonīga ķieģeļu skursteņa galā pazibēja kaut kas balts, tāda kā audekla strēmele (veca karoga
palieka?!) un atkal nozuda. Bija bezvējš, tātad šāds minējums nepareizs. Burtiski sastingu no atklājuma: uz sarkanmūŗa skursteņa notirpušās sarkanās kājas un baltos
spārnus izstaipīja stārķis! Nevienu, nevienu pašu ligzdu
līdz šim nebija izdevies saskatīt gaŗajos pārbraucienos pa
Spānijas dienvidiem! (Nākamajā vakarā es atkal atnācu
pie šī, it kā man būtu te norunāta tikšanās. Un tiešām – tā
notika! – stārķene no jauna mani pasveicināja, lai atkal
naski ienirtu skurstenī ievītajā, nekādi nepamanāmajā
ligzdā.) Pa ielu smiedamās nāca pusauga meitenes, pār
roku pārmetušas tautastērpus – košās, volāniem bagātīgi
izcakotās flamenko kleitas. Tuvojās kārtējie svētki, pēc tradicijas meitenēm un dāmām ik reizi
jābūt citā tērpā (tos, atbilstoši laikmeta garam un
Agrāk tabakas fabrika, tagad – universitāte
ekonomiskajai situācijai, redzēju pārdodam arī lietoto paģērbu veikalos: no skata vieglie tērpi ir smagi un rūpīgi
oderēti, acīmredzot, lai dejā uz sakarsušajiem augumiem
nesaburzītos un slēptu nodevīgos sviedru strautiņus).
Slepenais randiņš, bet ne bez lieciniekiem
Tai pašā parkā, kuŗā ķēru baltos akcentus, uz blakus
soliņa biju lieciniece paagra rīta randiņam. Viņš ieradās
baltā taksametrā, viņa – baltā motorollerā, ar baltu ķiveri
uz elkoņa. Viņš no solida portfeļa dziļumiem izmakšķerēja... sarkanu neļķes ziedu, viņa nepārtraukti kautrīgi vilka
uz leju baltos minisvārciņus. Meitene bija dabiska tumšmate, kavalieris arī – tikai... viņa tumšo ķīļbārdiņu rotāja
nodevīga sirma svītra: it kā precīzi iezīmēta ar balto krāsu. Pāris steidzās: gan sakot prombūtnes laikā sakrātos
mīļos vārdus, gan apmainoties ar glāstiem un kaismīgiem
skūpstiem. Tikai ķivere visu laiku traucēja, jo meitene to
neizlaida no rokām. Nepaspēju ne attapties, kad viņi bija
jau prom, man atlika tikai minēt, kas viņi bija: priekšnieks un sekretāre, studente un mācībspēks, aktrise un
režisors, dakteris un žēlsirdīgā māsiņa?
Pēcpusdienā Sevilja pārvērtās par milzu smaržu fabri-
Plāksne pie restorāna Corral de Aqua
27
kas filiāli zem klajām debesīm: bija apelsīnu ziedēšanas
laiks, smalkās ziedlapiņas klāja ietves un ielas. Pavisam
tuvu vienai no augstskolām iemaldījos sānieliņā, kā bezdelīgu ligzdiņām nosētā ar mazām kafejnīcām un alus
bāriem. Nevarēju paiet tiem gaŗām, nenogaršojusi kausu spāņu alus. „Lūdzu,” teica viesmīlis, plati smaidot un
piedevās bez maksas pasniedza kartupeļu salātus un mazus sausiņus.
Apcerīgi tupēju uz sēdekļa kafejnīcas priekšā, kā
zivs, izmesta uz sauszemes, vaļēju muti cenšoties ieelpot
pēc iespējas vairāk smaržīgā gaisa, paņemot to līdzi uz
auksto, sniegiem un lediem vēl klāto Latviju. Un tad...
gandrīz novēlos no augstā un nepierastā sēdekļa: pa birstošo ziedlapiņu puteni brida – rīta pusē parkā noskatītā
tumšmate, pie rokas viņai pieķēries izstīdzējis puisis nodevīgi mirdzošām acīm, bāls kā students, kas vēl nav
ticis galā ar ziemas sesiju. Bet Amors par ieskaišu grāmatiņām interesējas vismazāk. Lūk, kā! Karmenas Seviljā joprojām dzīvas! Tomēr labāk būt varonei kōmiskā
operā, turklāt ar laimīgām beigām!
Bez Makdonalda un Holivudas neiztiek arī Spānijā
28
Granada un Alhambra
Par Granadu noteikti daudz var pastāstīt Tamāra Rūse.
Studējot Kalifornijas universitātē Fulltertonā, viņa 1987.
gada vasarā aizbrauca uz Spāniju, dzīvoja granadiešu
ģimenē un valodas institūtā mācījās spāņu valodu. Nedēļas nogalēs viņa apceļojusi arī citas Spānijas pilsētas.
Granadieši lepojas ar pilsētas daudzkultūru sabiedrību,
seno universitāti, ģitaru meistariem, daudzajiem architektūras pieminekļiem. Tūristi pilsētai sagādā lielus ienākumus. Granadā apmetāmies pilsētas centrā viesnīcā Carmen.
Pēcpusdienā brīvajā laikā varējām pastaigāt pa vecpilsētu, nākamā dienā braucām uz leģendām apvīto Alhambru (arabu valodā – sarkanais cietoksnis), 13. un 14. gadsimtā Savika pakalnā no ķieģeļiem un akmens celto, cietoksnim līdzīgo mauru ķēniņu pili, brīnišķīgu musulmaņu mākslas paraugu. Te ir skaisti dārzi, galerijas, greznas
marmora kolonnas, strūklakas, dīķi, ūdens kanāļi, mošeja, iekšējie pagalmi, visapkārt valnis ar trīspadsmit torņiem.
Vispirms apskatījām El Palacio de Generalife (tulkojumā „architekta dārzs”) – mauru vasaras rezidenci ar
brīnišķīgiem, plašiem dārziem, ūdens baseiniem, kuŗos
atspoguļojas koki un debesis – tā ir īsta gaismas un krāsu
simfōnija. Te iekārtots amfiteātris koncertiem un izrādēm.
Pie ceļa, kas ved uz Alhambras pili, ir mūsdienu meistaru darbnīcas ar neticami smalkiem koka un metalla darinājumiem. Tā kā bijām grupa, pilī tikām iekšā bez rindas, pa sānu durvīm, individuālie apmeklētāji stāvēja gaŗā
rindā.
Iespaidīga ir plašā kvadrātveidīgā Sūtņu zāle, kur notikušas pieņemšanas. Vai tiešām var būt, ka šajā vietā Kristoferam Kolumbam 1492. gadā izdevās pārliecināt karalieni Izabellu un ķēniņu Ferdinandu segt izdevumus viņa
The Palacio de Generalife – architektu dārzs
ceļojumam uz Jauno pasauli?
Visapkārt zāles sienām ir glazētas krāsainas keramikas flīzes un izsmalcināti stukā griezti rotājumi – arabesku raksti, ģeometriski ornamenti, ziedi, lapas, uzraksti,
uz augstajiem griestiem zilas, baltas un zeltītas mozaīkas
veido apļus, zvaigznes.
Viens no visjaukākajiem Alhambrā ir Lauvu pagalms
ar Granadas žīdu dāvināto strūklaku vidū, ko balsta 12
balta marmora lauvas. Sākumā domāju, ka tie kaķi, un
vai nav vienalga, lauvas tie paši kaķi vien ir, tikai lielāki.
Strūklaka darbojusies kā pulkstenis – katru stundu noteiktā laikā no kāda lielā kaķa mutes izplūda ūdens
strūkla. Kādi gudrinieki strūklaku izjauca, gribēdami izpētīt, kā mechanisms darbojas, bet neprata vairs to atjaunot.
Alhambrā saimniekojuši arī iekarotājas Napoleona
armijas kaŗavīri, bet, viņiem atkāpjoties un spridzinot
municijas noliktavas daudz kas izpostīts (atkal šie skau-
Nepabeigtā Kārļa V pils, ko sāka celt 1526. gadā, ir
spāņu renesanses architektūras piemineklis
Kolonnu smalkie greznojumi
Lauvu pagalms
Miršu pagalmā
dīgie franči – ja nav man, lai nav nevienam!?). Pils daudzus gadus atstāta novārtā, iespējams, tā kļuva par klaiņojošu cilvēku un kaķu apmetni. Par atklājumu Alhambra atkal kļuva 19. gadsimtā, kad sākās restaurācija.
Pēc ekskursijas atkal bija jādomā – par cilvēkiem, kuŗi
gadsimtiem ilgi cēla un izdaiļoja pils daudzās ēkas. Kā
viņi dzīvoja, vai ar nopelnīto varēja pabarot savu ģimeni,
vai bija laimīgi? Kaut arī viņu vārdi nav zināmi, mēs viņu
talantu novērtējam un apbrīnojam pūles padarīt pasauli
skaistāku.
Alhambra bijis iedvesmas avots mūziķiem, māksliniekiem, rakstniekiem un filmu režisoriem. Ievērību izpelnījies 1832. publicētais amerikāņu rakstnieka Irvinga Vašingtona darbs „Stāsti par Alhambru”, kas sarakstīts
1829. gadā, autoram uzturoties Alhambrā. No 1842. līdz
1846. gadam I. Vašingtons bija ASV vēstnieka Spānijā.
Dienvidkalifornijā arī ir gan Granada (Granada Hill),
gan Alhambra. Granada dibināta 1926. gadā (otru vārdu
Hill pievienoja 15 gadu vēlāk) un nosaukta par godu Spānijas pilsētai. Losandželosas piepilsēta Alhambra dibināta
1903. gadā, un tās nosaukums izvēlēts Irvinga Vašingtona
darba ietekmē.
29
Valensija
Indras Kores stāsts
Gar Vidusjūras piekrasti, vērojot ziedošus mandeļu,
citronu, apelsīnu un olīvu kokus, saules paneļus un auglīgus, labi koptus laukus, 11. aprīlī tuvojāmies Valensijai. Visur, cik tālu vien acis sniedza, kaut kas iestādīts,
rūpīgi aprušināts, aplaistīts. Kaut tā būtu Latvijā! Braucām caur Mursijas apgabalu, gīde stāstīja, ka krievi nelielajā pilsētiņā Lorka nopirkuši īpašumus, no turienes apstrādātās ādas sūta uz Krieviju. Tātad viņi ne tikai Latvijā vien cenšas iegādāties zemi, mājas un citu ko – par to
pēdējā laikā daudz raksta un runā Latvijas žurnālisti.
Netālu no Valensijas atrodas Bunjola, kuŗā notiek slavenie La Tomatina festivāli – mētāšanās ar saspiestiem
tomātiem (lai, svaidoties ar tiem, negūtu traumas). Tomātu svētki oficiāli sākušies 1957. gadā, to laikā ielās pludojot tomātu sula.
Pievakarē iebraucām Valensijā. Tā ir provinces centrs,
trešā lielākā un viena no Spānijas skaistākajām pilsētām,
atrodas pie Vidusjūras Turijas upes krastā. Pilsētu 137.
gadā pr. Kristus dibināja romieši, XV-XVI gadsimtā te
bijusi ievērojama osta.
Turija 1957. gadā pārplūda, un upes gultne pārvietota
uz pilsētas nomali, gultnes vietā tagad ir septiņus kilometrus gaŗš parks. Tajā vērojām skrējējus, iespējams, viņi gatavojās Madrides maratonam. Mūsu viesnīca atradās
netālu no Mākslas un zinātnes pilsētiņas. Ieraugot tās
daudzās ēkas, kaut kas likās pazīstams. Un drīz vien sapratām, ka neesam kļūdījušās. Celtnes projektējis architekts-inženieris Santjago Kalatrava, tas pats, kuŗa mūzeja
ēku apbrīnojām Dziesmu svētkos Milvokos. Staigājām
un nemitējāmies jūsmot par neparastajām celtnēm, sevišķi par ēkām, kas atgādina dinozauru un aci. Ir uzceltas
piecas ēkas (sestā vēl taps) – īpatnēja sfairiska ēka bērniem, zinātnes ēka, jūras parks, tropisko augu parks, ope-
30
Droši vien ne vienam vien bērnam, kas apmeklē
akvāriju, rodas vēlēšanās kļūt par zemūdens
pasaules pētnieku
ra ar četrām skatuvēm un kinoteātris. Santjago Kalatrova dzimis Valensijas piepilsētā Benimametā un savam
dzimtajam novadam ar Mākslas un zinātnes pilsētu sagādājis skaistu dāvanu. Viņš ir lepns par šo „pilsētu pilsētā” un teicis: „Priecājos, ka cilvēki var staigāt cauri un
apkārt galvenajai ēkai, neko nemaksājot.” Lepns par savu dāvanu Rīgai – bibliotēku „Gaismas pils” un
„Nākotnes namu”, piebūvi Latvijas 50 gadu okupācijas
muzejam, varēs būt arī latviešu architekts Gunārs Birkerts, un nevienam nebūs jāmaksā ne par bibliotēkas lietošanu, ne mūzeja apskatīšanu.
Otrā rītā gīde mūs aizveda uz spāņu architekta Feliksa Kandelas (Félix Candela) projektēto Eiropā lielāko
Okeanografijas centru, kurā mitinās 45 000 dzīvnieku no
dažādām mūsu planētas vietām – putni, rāpuļi, zivis,
pingvīni, delfīni, jūras lauvas, vaļi un neskaitāmi citi.
Nevarējām vien beigt brīnīties par akvārija zivju daudzveidību un dažādību – dažas atgādināja zirnekli, čūsku,
pūķi, ģitaru. Akvārijs vienā vietā izveidots kā arka, un
haizivs peldēja mums virs galvas, pilnīgi neticami!
Sēžot zemūdens restorānā, droši viens pats jūtas kā zivs.
Valensijas vecpilsētā apskatījām dažas ievērojamākās vietas, skaistas jūgendstila mājas, Lope de Vegas
laukumā visšaurāko ēku Eiropā, kuŗas platums ir tikai
105 centimetri!
Valensijas katedrālē
glabājas achāta kauss, ko
uzskata par Svēto grālu vai
tā kōpiju (par to viedokļi
šķiŗas). Svētais grāls ir
kauss no kuŗa dzēris Jēzus
pēdējā Svētā Vakarēdiena
laikā. Mums parādīja tikai
Gīde rāda Svētā grāla
tā attēlu.
attēlu
Jūgendstila paraugs
Šaurākā ēka Eiropā, vidū
starp divām citām mājām
„Salts kā ledus, gards kā
Jaunais un vecais
medus” – tā varētu raksturot
Valensijā jau kopš 8. gadsimta pazīstamo horchatu –
pienainu dzērienu, ko gatavo no zemesmandelēm
(Cyperus esculentus), tās sauc arī par čufu, ēdamo dižmeldru un tīģerriekstu. Zemesmandelēm ir labas uztura
īpašības, tauku sastāvs līdzīgs olīvām un ļoti bagātīgs
minerālvielu, īpaši fosfora un kālija saturs. Zemesmandeļu stādus pārdod arī Latvijā.
Dienvidkalifornijā arī ir Valensija (Valencia), te atrodas Kalifornijas mākslu institūts, kuŗā viens no mācībspēkiem ir Pauls Berkolds.
Kārtējo reizi bija žēl, ka laiks doties projām, uz mūsu
ceļojuma pēdējo pilsētu Barselonu. Ļoti gribējās iemērkt
kāju pirkstus Vidusjūrā, gīde par mums apžēlojās un lūdza šoferi izmest līkumu uz tūristu iecienīto pussalu Peniskola, lai uz pusstundu varam paelpot jūras gaisu. Sezona vēl nebija sākusies, plūdmale tukša, stāvvietā pie
saviem auto sēdēja un
sauļojās no ziemeļnieciskākām zemēm atbraukušie. Visa Vidusjūras piekraste, kur vien pieeja
ūdeņiem, apbūvēta ar
greznām vasarnīcām, kuŗas īrējot bagāti tūristi.
Neradās ne mazāko
šaubu, ka spāņiem kaķis
ir kungs un pavēlnieks, Šajā mājā dara, ko kaķis liek!
par to liecināja keramikas plāksne pie kādas mājas sienas.
Astra Moora
Plūdmale Peñíscola pussalā
DRAUDZES DZĪVES KALENDĀRS
11. augusts, plkst. 11:00, divpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem ar dievgaldu;
prāvests Kārlis Žols
18. augusts, plkst. 11:00, trīspadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem; mācītājs Aivars Ozoliņš
15. septembris, plkst. 11:00 septiņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem;
mācītājs Aivars Ozoliņš
29. septembris, plkst. 11:00 deviņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem;
mācītājs Aivars Ozoliņš
31
Latvian Ev. Luth. Church of So. Calif.
LATVIEŠU SABIEDRISKAIS CENTRS
1927 Riverside Drive
LOS ANGELES, CALIF. 90039-3704
NON-PROFIT ORG.
U.S. POSTAGE
PAID
Permit No. 78
NORTH HOLLYWOOD, CA
CHANGE SERVICE REQUESTED
(DATED MATERIAL)
PLEASE DO NOT DELAY
Skaitlis aiz adresāta vārda un uzvārda rāda, par kādu gadu biedrībai samaksāta biedru nauda vai maksāts
par INFORMĀCIJAS BIĻETENA abonementu.
B nozīmē «DK Latviešu biedrības biedrs»; A nozīmē «IB abonents»;
S nozīmē «students»; P nozīmē «paraugeksemplārs».
Lūdzu izgriezt un nosūtīt kopā ar čeku:
DIENVIDKALIFORNIJAS LATVIEŠU BIEDRĪBAS KASIERIM
Vēlos būt Dienvidkalifornijas latviešu biedrības biedrs.
Nosūtu Dienvidkalifornijas latviešu biedrības biedru naudu par 20___. gadu $ 25.00
Biedru nauda ģimenei – $40
Biedrības biedriem Informācijas Biļetenu piesūta par brīvu!
(nevajadzīgo svītrot)
Nevēlos būt Dienvidkalifornijas latviešu biedrības biedrs,
bet vēlos saņemt Informācijas Biļetenu.
Nosūtu abonēšanas maksu
par 20___. gadu ……………$ 35.00
Esmu students. Vēlos saņemt Informācijas Biļetenu.
Nosūtu abonēšanas maksu
par 20___ . gadu …………..$ 5.00
Papildus ziedoju Dienvidkalifornijas latviešu biedrības darbam: ...………….…............$ ____
Kopā $ ____
Uzvārds, vārds, adrese un tālrunis: ________________________________________
_______________________________________________________________________
_______________________________________________________________________
elektroniskā pasta adrese:_________________________________________________
Čekus lūdzam izrakstīt: LATVIAN ASSOCIATION OF SO CALIF., un nosūtīt:
Mrs. Tamāra Kalniņa 252 E Garden Green, Port Hueneme, CA 93041
Dienvidkalifornijas latviešu biedrības informācijas tālrunis: 323-663-6267
Nama tālrunis: 323-669-9027; Informācijas biļetens tīmeklī: www.biletens.com
Dienvidkalifornijas latviešu nams atrodas Losandželosā, 1955 Riverside Drive, un sasniedzams
ar 96. autobusu (no Burbankas stacijas) – Newell un Riverside Drive pietura